pilnīgi nieki -

bija tā. braucu pa ulmaņa gatvi no jūrmalas puses uz centru, kur trīs platas joslas aiz lidostas viadukta. braucu pa vidējo joslu, saule spīd, acis aiz saulesbrillēm, josla priekšā tukša, u2 skan skaļi, smaga pēda uz gāzes pedāļa. tad ar acs kaktiņu manu, ka kaut kas sabremzējas labajā joslā - paskatos, tur daži auto apturēti, un pa vidu lēkā jāņtārpiņi. mana kāja, protams ka, instinktīvi no pedāļa nost un acs skats krītu uz spidometru. tur, diemžēl ap deviņdesmit rādās. ar otru acs skatu atpakaļ uz ceļa - protams, viens jāņtārpiņš ar savu brīnumnūjiņu jau izlīdis līdz vidējai joslai. es jau sabremzēju kārtīgi, bezmaz apstājos /suns zina ko ēdis/ skatos - ko vīriņš rādīs, kur man jābrauc malā. viņš iznāk tā kā man pavisam jau auto priekšā un tā kā rāda ar zizli savu uz kreiso malu, es tā kā nobrīnos, bet tad vienā brīdī jāņtārpiņš izpilda baletdejotāja cienīgu izlecienu - izklupienu bez maz špagatā gaisā vēl vairāk pa kreisi ar izstieptu zizli - taj brīdī nennnormāli ātri pabrauc garām motociklveidīgs satiksmes dalībnieks, bet jāņtārpiņš tamēr jau izklupienu pabeidzis tik sparīgi - ka zizli aizmetis pa gaisu. un tagad iztēlojieties to visu daudz ātrāk nekā es varēju uzrakstīt. jāņtārpiņa kustība bija tāda, it kā viņš vēlētos ar zizli nosist vai nošaut to motciklistu, bet pārsteidzošā kārtā tas neizdevās, motciklists bija prom tālēs zilajās vēl ātrāk kā uzradās. tad, kad laiks atkal gāja normālo gaitu, policists līda virzienus atdalošajā zālājā meklēt savu šaujamzizli, un es atvieglojumā nopūšoties, pievērsos u2 un saulei ceļā. smiekli vēl tagad.