pilnīgi nieki - June 20th, 2005

tad, kad es no rītiem zogu klāt vēlvienu miega stundu, tad es tajā nozagtajā stundā parasti sapņoju sapni, it kā būtu pamodusies un ko visu darītu. šorīt mājas pagalmā izskrējusi ar portatīvo klēpī sēdēju uz asfalta un čekoju meilus, jo vajadzēja noteikti apskatīties, kāds izskatās vīriņš, kas no vācijas brauc runāties, un kas atbrauks ar taksi līdz manām mājām, jo es tik ilgi gulēju, ka nevarēju viņam aizbraukt pakaļ uz lidostu, un vēl paspēju mammai, kas pagalmā laida iekšā auto ar malkas kravu, parādīt, ar kādu nesimpātisku veci man diena jāpavada, un tad kompi saķērusi, skrēju iekšā ģērbties, un tajā brīdī viens kolēģis man aiz muguras savos ierastajos skaļajos decibelos stāstīja, ka sieva viņu nositīšot. tad es pamodos, aiz loga kāds pa īstam kliedza, tikai tas nebija kolēģis, bet kamīnmeistars, kas pa telefonu kauko kādam klārēja.

"šonedēļ... Vīriešu vārdadienas gaviļnieku vidū ir 2639 Emīli, 59 Monvīdi, 21 Laimdots, 13 Inguni, četri Ausmji un trīs Laimiņi."

(c) Leta

es māku labi spītēties. tas ir arī apmēram viss, ko es labi māku.