pilnīgi nieki - June 19th, 2005

dārzā strazds, kas ik pa laiciņam dzied kā mobilā telefona zvana melodija, papagailis tāds.
agrāk es biju tiiik apzinīga, ka laikam visu resursu iztērēju, un tagad atlika tikai aizmāršība. piemēram, par riepu jau rakstīju, bet tagad dārzā ir pārplūdis sīkais baseiniņš, jo ūdens tecēja klāt visu nakti. ūdens patēriņš šomēnes būs smuks, man liekas.
atkal jau mani biedē ciliki ar to naftas smaku. eh... vajadzēs man ņemt un iztēloties, ka man viņa šausmīgi patīk, un tā audzināt raksturu.

es gribētu būt vatsons, tad man holms visu pēc tam kārtīgi izstāstītu.
tā, kā es lasīju pirmoreiz holmsu, tā pēc tam nekad nav bijis. es pa īstam biju pārbijusies, piemēram, lasot raibo lentu. vēl tagad atceros to vārdā nenosaucamo sajūtu. laikam tad daudz labāk spēju iejusties tajā, ko lasu, lasīju daudz rūpīgāk. bet šermuļi pēc tam nekad nav skrējuši , kā toreiz pirms simc gadiem pirmoreiz holmsu lasot.

Sí te quiero mucho
Mucho mucho mucho

tikai nezkurajā reizē paskatoties man pieleca

izdomāju ko darīšu latviešu nacjonālajos svētkos. uzreis gaišāks skats uz priekšu. galvenais strādāt acis nepacēlušam pirmās trīs / vienīgās trīs nākošnedēļas darbdienas, lai iedomātais, ko darīt, būtu nopelnīts, nevis tāds aplipis sirdsapziņas.

//vienīgais tumšais mākonis varētu būt, ja nedabūšu riepu. ar vienu riepu sīku tak laikam nedrīkst lielus gab braukt.