pilnīgi nieki - June 17th, 2005

ilgojos pēc senās globetrotter datorspēlītes. forša viņa bija. un nekā jauna līdzīga nav sastapts.
izrādās viņai otrā daļa bija/ir. to es jāatrod.

šodien strādnieki aiz loga dzied. es arī priecājos, jo rīt un parīt viņus nedzirdēšu.

šodien mani sabāra kolēģis par to, ka es esmu paņēmusi vienu viņa kasti. un vajadzēja taču pateikt, ka man vajadzīga tāda kaste (tu nebiji darbā jau četros, vecīt), un viņam taču esot tāda nesalikta (nu tad takš saliec un viss būs kā agrāk, vecīt), un vispār viņš jau esot nojautis, ka es tā vainīgā, kas paņēmusi viņa kasti (tā nav tava kaste, bet sia kaste, vecīt), bet nu kā tad es tā. es smēju smēju pie sevis, tad samanīju, cik viņš nopietnis savā sāpē par kasti, un no sirds atvainojos, ka paņēmu to kasti, teicu, lai neskumst, ka es tur riktīgi vērtīgas lietas iepakoju (un vācietis pat šņorīti sēja, un es ar svinu aizzīmogoju). 24 stundas kolēģis bija savu sāpi par kasti pie sevis grudzam turējis. vēl interesanti, ka pēc manis sarājiena, viņš savā kabinetā saldi šņāca neērtajā biroja krēslā, atvāzies kā veca sēta.

ir tādas tumšmates, kas spēj dauuudz dumjāk izrīkoties kā blondīnes. piemēram, viņas izdara tā, ka netīšām uzbrauc uz apmales, saplēš riepu, bet protams to nepamana, ieslēdz skaļu mūziku un vālē. pēc laiciņa sāk domāt, ka tā kā izklausās, ka kaut kas nepareizi rūc, ā nē, tas takš tas smagais, braucam tālāk, ko tas jokainais onkulis no priekšējā auto grib, ai, gan jau sajaucis ar kādu pazīstamu, un tad tomēr sadzird, ka skaņa ir pārāk skaļa un pie tam no pašas auto... eh... lamb vīriņam bija ko brīnīties, cik izjukusi ir riepa, un ka disks par spīti visam vēl vesels.