pilnīgi nieki -

Klavierkoncerts

I
Caur nakti, caur šo silto,
balto nakti
lietus smiedamies...

Caur zariem, caur šiem zaļiem,
dzīviem zariem
lietus mīlēdams...

Un sēdās pianists
uz elektriskā krēsla,
ar desmit nerviem meklēdams
vēl vienu miršanu
uz sol
un vienu celšanos
uz si

Melnbalta mūžība
uz la.
Melnbalta nīcība
uz la.
Melnbalta dzīvība
uz si bemol...

Un nakts, šī siltā,
baltā nakts,
kad lietus smiedamies...
Un zari, zaļie zari,
caur ko
lietus mīlēdams...

Ar mūžu mūžos pielūdzamo gaismu,
ar neredzamo
mīlētāju acu,
ar mūžu mūžos svēto izbrīnu
un mieru,
un aizejošas dzīvības
visbaigāko no baigiem zibšņiem
aizdegās.

Bij sēdies pianists
uz sava troņa,
ar desmit zižļiem valdīdams
pār Sauli,
jo tā nav pa-saule,
kas pašā Saulē iekšā.

Caur asins ugunij
uz mi
un vienā ārprātā
uz fa,

un do-re-mi-fa-
sol-la-si
un do...

Un -- neparko!

Vēl vienu mūžību
uz Tu!
Vēl vienu dzīvību
uz Tu!

Vēl vienu brīvību
līdz Mēness do,
līdz Marsa do,
līdz...

naktij, līdz šai siltai,
līdz šai baltai,
kurā lietus smiedamies...

līdz zariem, līdz šiem zaļiem,
līdz šiem dzīviem,
kuros lietus mīlēdams...


II
Viens tauriņš balts.
Kilimandžāro
sniegs.
Un kaijas visu lidojumu gals.
Un kāzu prieks.
Un tev pie acīm balts
lakatiņš.

No kā?
No baltas zemes
balti lāči nāk
uz kāzām,
kuras īsi, īsi svin.
Tik bezdievīgi balts!
Tik bezdievīgi īss!
Viens taustiņš balts.
Viņš nesadzīs.
Viņš
nesadzīs.
Viens taustiņš balts.
Pats pirmais lido
tauriņš.
Un neskaitāmu pavasaru sniegs
tev matos.
Nežēlīgie atdzimšanas brīži,
kad jaunība pa sirmiem matiem brien
gar meitenēm,
kam šonakt nebūs nakts,
kas šonakt baltas,
tādas pat kā viņu
dvēseles un rokas.
Balts nežēlīgums griež,
lai teiktu ko.
Viens taustiņš balts.
Viņš nesacīs.

Viņš
nesacīs.
Viens taustiņš balts.
Un silta, silta
mazīte.

Ne arājs ēd, ne sējējs ēd,
ne pēctecis, ne preikštecis, bet --
cilvēks
ēd baltu maizi.
A, šī baltā saule,
kas baltai zemei taisa baltu maizi
un baltai dzīvei
baltus cilvēciņus.
Tos it kā no baltā nepadzīs.
Viens taustiņš balts.
Viņš nepadzīs.

Viņš
nepadzīs.


III
Melnbaltais do-mi-no,
melnbaltais klaun,
melnbaltais domino,
kā tev nav kauns!

Viens, divi, trīs.
Un kurš te būs pirmais,
kurš te būs pēdējais?
Panāc šurp, pēdējais!
Tu esi pēdējais!
Pats, pats, pats pēdējais!
Liekais.

Šī zeme domāta pirmiem!

Viens, divi, trīs.
Un mūžīga pauze.
Mūžs ir
īss.

Melnbaltais do-mi-no,
melnbaltais klaun,
melnbaltais domino,
kā tev nav kauns!

Četri, pieci, seši.
Un kāpēc tu esi svešs?
Kāpēc tu neesi savējs
šai zemei
un man?

Piedzeries, pats sevi dzerot!
Dedzini zemi un mani
tā kā reiz Romu
Nerons.

Četri, pieci, seši.
Siltumu jau tu nedabūsi.
Roma
nodegs.
Un tu būsi
bešā.

Melnbaltais do-mi-no,
melnbaltais klaun,
melnbaltais domino,
kā tev nav kauns!

Septiņi, astoņi, deviņi.
Lai dzīvo tās krāsas deviņas!
Melnbaltais, klusē.

Sarkanā mēs esam tēviņi.
Zaļajā mēs esam dieviņi.
Zilajā mēs esam mocekļi.
Dzeltenā mēs esam slepkavas.
Pelēkā mēs esam publika.
Pelēkā mēs esam varoņi.

Katrreiz mēs esam
drumstalas --
sasitam balto krāsu
un pēc tam
skumstam.


IV
Svētā nakts, siltā nakts,
baltā nakts.
Lietus smiedamies
skalo mirušu ziloņu ilkņus
un sniegus
no Kilimandžāro,
un kupenu pilnās žilbstošās gravas
caur līgavu šķidrautiem, ievām,
un samērcē tauriņus pirmos
šī baltā un smiedamās nakts.

Kaut kur balta māja un balta sāls.
Vai, cik tāls
ir attālums starp balto un balto!

Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons.

Kaut kur balta zeme un maizes klaips balts.
Vai, cik salds
ir tas attālums starp balto un balto!

Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons.

Kaut kur balta galva un balta galviņa.
Kāda spalviņa
ir tas attālums starp balto un balto!

Vēl viena mūžība
uz zaļā fona
la!

Vēl viena nīcība
uz melnā fona
mi!

Vēl viena brīvība
uz sārtā fona
si bemol...

Un ceļas pianists no sava krēsla.
No pirkstu lāstekām
pil dvēsele,
un acis pilnas
pelnu.