Vāgners - "Sarkanais komponists"
Lasot Jozefa Čitrija rakstu par Vāgneru grāmatā "Estētikas valsts" (Josef Chytry. The Aesthetic State: A Quest in Modern German Thought) uzzināju, ka Vāgners lielāko dzīves daļu ir bijis pārliecināts "kreisais". Viņa politiskais mentors Augusts Rekels (Rockel), ar kuru Vāgners bijis pazīstams jau kopš jaunības, bijis kaismīgs prudonists un piedalījies dažādos grautiņos Vācijā. Dēļ draudzības ar Rekelu, Vāgners iemantojis iesaukas "Sarkanais komponists" un "Mūzikas Marats". Kad bija salasījies Prudonu (pārņem sociālekonomisko sabiedrības modeli) un Feierbahu, Vāgners ķēries klāt Šopenhaueram, no kura īpaši iedvesmojies, lasot pasāžas par seksuālās mīlas metafiziku (Pasaule kā griba un priekšstats). Vēlāk, piemēram, Tristanā un Izoldē tiek izspēlēta erosa drāma.
Hellēnisma ideju pārņemts, Vāgners vēlējies radīt īpašu estētikas polisu - vietu, kurā sanāktu izglītoti ļaudis un nodotos kontemplācijai muzikālu traģēdiju apņemti. Dzīves nogalē tā realizējās kā Baireita (Kunstreligion templis). Vāgners uzskatīja, ka mūzika ir universāla valoda, kas vienīgā var īsteni vienot cilvēkus. Šo ideju viņš bija patapinājis no lasītajiem Helderlīna un Hēgeļa tekstiem.
