K. rakstīja:
"Vakar vakarā, ar autobusu braucot mājup pa tumsnējo pilsētu, sajutos pavisam dīvaini. Tāda sajūta mani piemeklēja pirmo reizi. Man ir tikai nedaudz pāri 30, bet šķiet, ka aiz muguras ir jau gadi 60 - sajūta, ka esi jau dzīvi nodzīvojis, nodzīvojis to mokošās ilgās un skumjās pēc laimes, ne tā, kā vēlētos, bet laiks kaut ko mainīt vairāk nav vairs atlicis, tāpēc atliek vien paciest un izturēt līdz galam, kas nav vairs tālu."
Jau pēc pāris stundām K. atkal rakstīja:
"Jo vairāk filmu es skatos, jo vairāk es zaudēju interesi par dzīvām sievietēm, iemīloties vien aktrisēs un kino varonēs. Un dzīvē sastaptās sievietes man vien atgādina varones no filmām. Pusaudžu elku fenomens tagad pavisam negaidīti un nemanot ir iemiesojies arī manī. Kā skolas laikos. Atceros klases biedrus, kas līmēja uz sienām savus kino varoņus: van dammi, belmondo, rokiju, terminotaru, nindzas, brūs lī, sabrinu, pamelu andersoni.Daudz smalkākā - poētiskākā - veidā tagad tas ir piemeklējis arī mani. Izabela Ipēra no Klavierskolotājas - aiz bargās kundzes aizslēpies nerealizētu alku un dziņu pārņemts trauslums un vājums. Penelope Krūza - izaicinoši nevainīgā jaunības seksualitāte, kas laupa jebkādu acu gaismu. Odrijas Tatū un Sofijas Marsos fraņču šarms. Varbūt laime būtu redzēt viņas visas kopā vienā kino ainā? Varbūt. Bet ko līmēt uz sienas kā nākamo plakātu?"
