Solaris

Sievai uznāca izmisums.
- Bet ko mēs pa to laiku ēdīsim? - viņa neatlaidās, sagrāba pulkvedi aiz flaneļa krekla apkakles un sparīgi sapurināja.
- Pasaki man, ko mēs pa to laiku ēdīsim!
Pulkvedim bija vajadzējis nodzīvot septiņdesmit piecus gadus - mats matā sava mūža septiņdesmit piecus gadus -, lai nokļūtu šādā situācijā. Taču viņš jutās tīrs, noteikts un nepieveicams, kad sievai atbildēja:
- Sūdus!

++++

Kapteinis palūkojās uz Fermīnu Dāsu un ieraudzīja viņas skropstās iezaigojamies pirmo ziemas sarmu. Tad pavērās uz Florentīno Arisu, uz viņas nepārvaramo spēku, uz viņa bezbailīgo mīlestību, un viņu pārņēma novēlotas aizdomas, nevis nāve, bet gan dzīve nezina robežu.
- Un kā jums liekas, - viņš ievaicājās, - cik ilgi mēs spēsim turpināt šitādu nolādētu braukalēšanu?
Atbilde Florentīno Arisam bija gatava jau piecdesmit trīs gadus, septiņus mēnešus un vienpadsmit dienas, ieskaitot arī naktis:
- Visu mūžu, - viņš sacīja.

"Indivīds iemācās skatīt sevi tā, kā viņu redz citi. Viņš kļūst par uzņēmēju, kura darbības objekts ir paša dzīve, t.i., šā uzņēmēja firma saucas "Es&Co", kur Co viņš pats vien ir. Indivīdam nākas definēt sevi kā produktu, tā ražošanu un izplatīšanu. Sava individuālā kapitāla pašpārvalde iziet ārpus profesionālās dzīves, tā nepazīst nedz brīvdienas, nedz privāto sfēru. Šāds pašmenedžments ir totāla sevis mobilizēšana, turklāt neveiksmēs vai panākumu trūkumā ir vainojami nevis apstākļi vai citi, bet gan pats uzņēmējs. Izteikums, ka ikviens ir savas laimes kalējs, pārtop atziņā, ka katrs pats vainīgs savā nelaimē. Pastāvot panākumiem, indivīds apliecina savu "mentālo fitnesīgumu", savukārt panākumu trūkums liecina, ka viņš nav gana fitnesīgs. Tas paredz sevis "uztrenēšanu", inventarizāciju un efektīvu pašsuģestiju, kas variējas no dažādu psihotehniku izmantošanu līdz neirolingvistiskais programmēšanai. Sevis menedžēšana ir sajūgta ar atbilstīgu sevis prezentēšanu, indivīds nevis kaut kur ierodas vai uzstājas, bet prezentē sevi. Kļūstot par savas dzīves uzņēmēju, indivīda pašvērtību, tās izjūtu nosaka tas, cik labi izdodas sevi pārdot, lai pircējs būtu apmierināts. Indivīdam ir jākļūst par to, ko viņš vēlas prezentēt, viņš ir piedāvājums. Klientorientētā uzņēmējdarbība ir sajūgta ar patērēšanu. Patērējošais attiecas pret citiem kā pret preci, kuras vērtību nosaka maiņas vērtība. Šāda attieksme viņam ir arī pašam pret sevi, viņš jūt sevi kā preci un vienlaikus arī kā tās pārdevējs. Patērējošais principā nav ieinteresēts paša dzīvē, viņš visiem spēkiem cenšas nepazaudēt spēju pārdoties. Lai varētu pārdoties, viņam ir jāzina, pēc kā pastāv pieprasījums; viņa pašcieņa ir atkarīga no citiem, no viņu apstiprinājuma. Viņš neprot dzīvot sev, viņam nozīmīgi ir tikai panākumi un tas, kā panākt un apsteigt citus. Šāds indivīds principā nekad nav pats, viņš ir tukšums vai futrālis, ko steigšus var piepildīt ar apgrozībā pieprasīto."

I.Šuvajevs "Filosofija kā dzīvesmāksla". Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 83.-84.lpp.

Diena.lv: Pēdējo mēnesi kādas Rīgas skolas 3.klases skolniece savas pēcpusdienas bez vecākiem pavada telšu pilsētiņā iepretim Ministru kabinetam. Māte katru dienu meiteni izņemot no skolas un pēc tam ļaujot vienatnē doties protestēt.

[Kazaki-razboiņiki, salkas... nu arī "telšu pilsētiņa". Nu, labi, bet, ja bez jokiem, - manuprāt, vecāki šo bērnu efektīvi izmanto tā, kā to nevajadzētu atļaut, jo bērns ir nepilngadīgs.]