Ir septembra nogale un gaisa temperatūra jau kritusi diezgan zemu, lai koka lapas no spilgti zaļās krāsas kļūtu viegli dzeltenas un lillā, tāpēc ir īstais laiks, lai dotos pie dabas lasīt kastaņus, zīles, sēņošanas bumu pārdzīvojošās bekas un medīt kļavas lapas ziemas herbārijam. Nu, ko, ņemam lielās klades un grāmatas, kurās iespiest lapas, opja pīto grozu un dodamies mežā. Protams, ar uztrītiem nazīšiem kabatā. Es dodos ārpus Rīgas, uz mežu, kur visticamāk neviens pilsētnieks nebūtu devies. Tātad – gaidāma liela sēņu pļaujas raža. Ceru mežā būt viens. Gan gaidāmā mašrūmu loma dēļ, gan, lai atgūtu spēkus darba nedēļai prom no ikdienas burzmas un kņadas. Viena priede, otra egle, taču izrādās neesmu mežā viens. Te jau viņa klumburē. Rūdītākā sēņotāja, kas nekad mežā nedodas viena, bet ar suni – ar dzīvi neapmierinātu, bet savā tuklumā diezgan neveiklu taksi. Zojas kundze – tā ir viņa, kas man nāk pretim aptuveni 10 kilometrus no šosejas 60 kilometrā uz ziemeļiem no galvaspilsētas. Zilganraibs lakats, zaļi gumijnieki, melns plašķis, balti celtnieku cimdi ar pretslīdes gumiju pumpiņām uz pirkstu galiem no vietējā veikala “Depo”. Uz acīm biezas brilles, liecinot par ielaisto tuvredzību, ap kaklu krellītes ar tādiem kā haizivju zobiem līdzīgiem kareklīšiem. Un grozs – pilns ar gailenēm un baravikām. Viņa nāk man pretim, sunīts elso, bet mēģina riet, brīdinot saimnieci par svešinieka tuvošanos, bet sanāk vien kas līdzīgs skaļai krākšanai. Saule mirdz, kokos tālumā čivina žubītes. Pēkšņi, viņa aizķeras aiz lūzušas egles zara un krīt. Grozs aizripo un sēnes birst. Zoja ir pie zemes kā liels pelēks zirneklis ar kājām un rokām kā kompasa rādītajiem uz visām debesu pusēm. Zoja elso un sten, cenšoties tikt augšā. Taksis skrien klāt un, laizot saimnieces seju, mēģina viņu uzmundrināt atgūt vertikālo stāvokli. Es, daudz nedomādams, skrienu klāt un palīdzu Zojai tikt augšā. Ātri salasu sēnes atpakaļ grozā. Un Zoja atkal ir formā. Stāv manā priekšā, viņas acis mirdz un lūpas viltīgi smaida. Taksis priecīgs elso.
- Paldies Tev puisīt par palīdzību. Par to es tev došu pretim pilnu grozu ar baravikām. Tu taču mani atceries, vai ne, Ansīt?
- Ragana, tā esi tu? Kā tu esi pārvērtusies! Nemaz nepazinu – toreiz tu biji jauna un skaista. Nespēju noticēt, ka tā esi tu. Kā, vai tad tu toreiz izdzīvoji? Nevar būt!
- Jā, toreiz, kad jūs abi ar Grietiņu mani iegrūdāt krāsnī, man tomēr izdevās izglābties. Es izsitu ar kājām krāsns durvis un izglābos no liesmām. Es ilgi dziedēju rētas, taisīju plastiskās operācijas un ieguvu jaunu pasi ar citu identitāti, bet izdzīvoju. Un te es atkal esmu – Zoja Sergejevna Liepiņa. Es zināju, ka tu šodien nāksi mežā, Ansīt. Es tev sekoju, tavs maršruts man bija zināms. Tu jau zini manu spēku – es varu ne to vien. Jā, es izdzīvoju, bet tu mani nodevi. Mana mīlestība toreiz, mūsu cukura namiņā, nebija naidīga, kā tu ar Grietiņu domāji. Es patiesībā tevi ļoti mīlēju. Ansīt, bet kāds tu tagad esi izaudzis liels vīrietis, ar tādiem lieliem muskuļiem. Tieši manā gaumē! Šoreiz Tu no manis neizbēgsi…
###
Ansis Liepiņš tika atrasts miris kādā Buenosairosas piepilsētas viesnīcas numuriņā aptuveni pēc mēneša ilgas intensīvas meklēšanas starptautiskā mērogā. Neviens tā arī netika gudrs, kā un kāpēc viņš tur bija nokļuvis un kāpēc miris. Viņa ķermenim nebija ne vainas, vien trūka kreisās kājas mazais pirkstiņš.
Zojas kundze joprojām tiek uzskatīta par savas sētas sirsnīgāko kaimiņieni, kas vienmēr atceras pabarot vietējā pagraba kaķus un cienā mazus bērnus ar bombongām. It sevišķi puisīšus.
- Paldies Tev puisīt par palīdzību. Par to es tev došu pretim pilnu grozu ar baravikām. Tu taču mani atceries, vai ne, Ansīt?
- Ragana, tā esi tu? Kā tu esi pārvērtusies! Nemaz nepazinu – toreiz tu biji jauna un skaista. Nespēju noticēt, ka tā esi tu. Kā, vai tad tu toreiz izdzīvoji? Nevar būt!
- Jā, toreiz, kad jūs abi ar Grietiņu mani iegrūdāt krāsnī, man tomēr izdevās izglābties. Es izsitu ar kājām krāsns durvis un izglābos no liesmām. Es ilgi dziedēju rētas, taisīju plastiskās operācijas un ieguvu jaunu pasi ar citu identitāti, bet izdzīvoju. Un te es atkal esmu – Zoja Sergejevna Liepiņa. Es zināju, ka tu šodien nāksi mežā, Ansīt. Es tev sekoju, tavs maršruts man bija zināms. Tu jau zini manu spēku – es varu ne to vien. Jā, es izdzīvoju, bet tu mani nodevi. Mana mīlestība toreiz, mūsu cukura namiņā, nebija naidīga, kā tu ar Grietiņu domāji. Es patiesībā tevi ļoti mīlēju. Ansīt, bet kāds tu tagad esi izaudzis liels vīrietis, ar tādiem lieliem muskuļiem. Tieši manā gaumē! Šoreiz Tu no manis neizbēgsi…
###
Ansis Liepiņš tika atrasts miris kādā Buenosairosas piepilsētas viesnīcas numuriņā aptuveni pēc mēneša ilgas intensīvas meklēšanas starptautiskā mērogā. Neviens tā arī netika gudrs, kā un kāpēc viņš tur bija nokļuvis un kāpēc miris. Viņa ķermenim nebija ne vainas, vien trūka kreisās kājas mazais pirkstiņš.
Zojas kundze joprojām tiek uzskatīta par savas sētas sirsnīgāko kaimiņieni, kas vienmēr atceras pabarot vietējā pagraba kaķus un cienā mazus bērnus ar bombongām. It sevišķi puisīšus.
Comments