pirms diviem gadiem neiesniedzu nodokļu deklarāciju par pēdējo ceturksni, jo bija slinkums. pat ne skopums vai kas, vienkārši bija zb krāmēties ar to nolādēto sistēmu (un lai sadeg ellē tas, kurš apgalvo, ka nodokļus iesniegt/atdabūt ir vienkārši, tas bija dirsā latvijā un dirsā tas ir arī nīderlandē) un tā tas palika. pirms pāris dienām viņi man atsūtīju vēstuli uz šejieni (!), ka tas tomēr ir jānokārto, un, bļin, lūdzu, lūdzu, ņemiet visu, kas man ir, bet nelieciet tur iet iekšā

Denmark Vesey
(c. 1767—1822)

Leader of a planned American slave revolt. A slave who had educated himself and purchased his freedom having won a street lottery, Vesey in 1822 inspired a group of slaves with the idea of seizing the arsenals of Charleston, South Carolina, as a prelude to a mass escape to the West Indies. However, the plan was betrayed by a house servant and Vesey and about 130 of his followers were arrested, 32 were exiled and 35, including Vesey, were hanged. The authorities responded by tightening the restrictive “black codes” as a means of controlling the slave population.

es tik nenormāli bieži paskatos pulkstenī 11.11

viens no lielākajiem soļiem ceļā uz pieaugšanu, manuprāt, ir baltas gultas veļas iegāde

manās fantāzijās vārdu salikums "brīvprātīgais darbs" vienmēr nozīmēja dzīvē apjukušus vai apnikušus jauniešus, kas brauc uz āfriku vai dienvidameriku, kur bērniem māca runāt angliski vai ceļ skolas vai dara citus dieva darbus, pa to laiku skaisti iesauļojas, nopublicē bildes feisītī un laimīgi brauc mājās, visi tādi iedvesmoti un pieredzēm bagāti
es, protams, necerēju, ka pirmajā lapā, ko atvēršu, mani gaidīs life-changing-experience projekts, bet pagaidām labākais, ko esmu redzējusi, ir tas, ka pats sev pērc biļetes, apdrošināšanas utt., par to tiec pie gultas, un MOŠKA ēdiena. lielākoties ir jāmaksā pāris tūkstoši, vienā, piemēram bija 11, es nesaprotu, kādai auditorijai tas ir paredzēts? vai brīvprātīgais darbs ir kļuvis par aristokrātu izklaidi?

upd. pie viena rakstīts - APPLICATIONS FROM PEOPLE THAT DONT KNOW HOW TO PLAY TENNIS WONT BE TAKING INTO CONSIDERATION

shefix ir viena no kaitinošākajā lietām pasaulē

esmu nonākusi pie morālas dilemmas - man feisbukā ir džeks, kas vispār ir diezgan liels āksts, joprojām uzskata, ka pie draugiem var tikt, tiem uzsaucot dzērienus un nekas neliks sievietes elpai aizrauties vairāk nekā viņa jaunā mustanga (nopietni) rūkoņa. jau kopš skolas laikiem viņš nododas dzejai un par to es veiksmīgi biju aizmirsusi, līdz pirms neilga laika man bija iespēja izlasīt viņa jaunāko veikumu. neviens īsti nelaiko, bet neviens arī viņam nepasaka, ka poēzija nav priekš viņa, un man, goda vārds, liekas, ka, ja es viņam to nepateikšu, es staigāšu ar tādu kā melnumu savā dimanta oliņā, bet tad, man protams, dziļi un rūpīgi ir jāizvērtē "where do i get off", ka atļaujos kādam norādīt, ko viņam vajadzētu vai nevajadzētu darīt, nu, kā jums liekas? mans prāts kliedz, lai, lūdzu, lūdzu, to izdaru, bet kaut kāds ieaudzinātais - kas? pieklājība? bet varbūt pieklājīgak ir pateikt, lai izbeidz taču vienreiz? - to neļauj, jo kas tad es tāda esmu vispār, ko, raiņa sieva, vai

oskars ir stāstījis, kā ir pozēt rozentāļos vai akadēmijā un man vienmēr licies, ka tas ir traki, ka, kā, Tu, tāds pliks, veselas istabas, pilnas ar cilvēkiem, priekšā, gories, bet nupat man sāk likties, ka tas būtu tik kruts challange, ka tas vienkārši ir jāizdara vienu vai vairākas reizes

un vēl - es nezinu, varbūt es tiešām nerubīju internetu un jau esmu veca (lai gan vispār man tā neliekas), bet es ieraugu šādu postu feisbukā un, pat piespiežoties, es, goda vārds, nesaprotu, kas tur rakstīts. divreiz pārlasot sapratu, ka ladigai ir kaut kādas neredzamo magnētu rokassprādzes un modelei rokās ir comme dec garcons gredzeni. labi, ja es riktīgi, tiešām no sirds mēģinātu, moš saprastu vairāk, bet kāpēc ir jāpublicē šādi šrifti, to mans prāts nesaprot

man ir uznācis kārtējais slinkuma periods, bet nevar, tieši tagad nevar, beidzot jāsaved dzīve nedaudz kārtībā un jānopērk veļasmašīna, nav vairs tīru drēbju

gribu braukt padzīvot uz amsterdamu. neticu, ka līdz nākamajam gadam sakrāsim Plānam, tāpēc vēl gadu patusēt tur man iebildumu nebūtu. vai Briselē. bet nē, Amsterdamā laikam tomēr foršāk

kad es kļuvu tik īgna un piekasīga? un stulbākais, ka ar prātu jau saprotu, ka pašai vien grūtāk (par citiem nerunājot, kas osim reizēm ir jāklausās), bet neizbēgami gribās visus pāraudzināt, vai tad nu šim tīneidžeru sindromam vai, varbūt omammu, nebūtu jābūt garām, vai tad pašai sirds kā dimanta oliņa? nekā, bet padirst tāpat gribās

cilvēki ir sliktāki nekā man bija licies un lielākā daļa ar laiku paliek arvien sūdīgāki, un es nesaprotu, kāpēc, jo darīt to, kas jādara un nedarīt un nerunāt huiņu galīgi nav grūti, es, goda vārds, vienkārši nesaprotu
nu kādam sūdam jābūt, lai strīdīga ieraksta veikšana cibā un tad nebeidzamo komentāru strīpa liktu justies labāk, kādam sūdam jābūt, lai spļautu uz ielas, kādam sūdam jābūt, lai apzināti izplatītu melus par citiem vai tos krāptu, kādam sūdam jābūt, lai līstu rindā, lai zagtu vai savāktu kaimiņu pasūtīto picu, nu kam jums tas viss, pēc tam taču sajūta vēl divreiz sliktāka
lai met ar akmeni, kas pats bez grēka, vai tad es ko saku, bet sataisi mēslus un vairs tā nedari, un atvainojies un vienkārši mācies nebūt draņķis, tik vienkārši taču tas ir

akdievs, kā gribās uz ziemeļkoreju

es gribu draudzēties ar visiem un patikt visiem un šī neapturamā kompulsīvā vēlme drīz mani novedīs pie idiotisma, jo sarunas, ko dažreiz risinu ar kolēģiem nevar izraisīt neko citu kā paliekošus smadzeņu bojājumus. un nē, jūsu kolēģi nav trakāki, jo jūs nestrādājat noliktavā kopā ar trīs klases izgājušiem poļu zekiem un dāmām, kas jautājumu "tu pīpē? vai tad tu neesi stāvoklī?" uztver kā apvainojumu, ar džekiem, kas izdzīvojuši pēc vampīru uzbrukumiem un arī tādiem, kas nesaprot, kā mans vecis man ir ļāvis taisīt tetovējumu. es nesūdzos, tik tiešām (vai varbūt tomēr), es jums vienkārši paskaidroju, kāpēc man tikko aizmirsās ielikt komatu pirms "kāpēc"

dzīvoju kopā ar trako joprojām, bet vakar beidzot runājām un izskatās, ka viņa tiešām domā meklēt hatu vai vismaz ļoti veiksmīgi izliekas, ka domā to darīt, godīgi sakot, es vairs nesaprotu, kurš no viņiem abiem dirš, kurš stāsta baltu patiesību un kurš ir traks, turklāt nupat jau izskatās, ka būšu sākusi pierast, kas savukārt liek man pašai pārsteigumā noelsties, pie kā aiz slinkuma un bezspēcības es tikai neesmu gatava pierast.
joprojām gribu rakstīt par krokšiem, bet baigi pietrūkst motivācijas, moš pat ne motivācijas, bet vienkārši spēka. gribās arī atpakaļ uz lv, varbūt uz septembri varētu kādu vīkendu, nu jā, nav man jums ko stāstīt, viss notiek šeit un tagad, esi reāls

atgriešanās ir vieglāka, nekā domāju. varbūt tāpēc, ka es beidzot vairs patiešām negaidu neko ne no kā un ne no viena (toties pašas sniegumam jābūt dubultam kaut vai šī iemesla dēļ. un tas nekas, es vēl varu) vai varbūt tāpēc, ka šai būtu jābūt jaukai vasarai, vai varbūt es sevi bišķīt mānu, lai vieglāk, bet šobrīd ir

visiem, kas nav redzējuši, iesaku noskatīties R. Kelly - Trapped in the Closet

sākusies baigā steiga un mani nepamet sajūta, ka tāda būs visa vasara - mēģināt paspēt visur, izdarīt visu un cerēt, ka visam pietiks naudas un veselības. ar domām jau esmu latvijā, tur spīd saule, es sandalēs drasēju pa rīgu un ieeju čomskī iedzert aliņu un satikt kādu, tad mēs aizejam uz humpīti, tad uz gauju pēc aliņa, tad pēc sēņu pīrāgiem uz mārtiņa beķereju, tad jāiet uz kkc un tad jābrauc uz ziemupi. gribu arī branču un teātri, un grāmatas latviski

man šķiet, ka morgans frīmens ar "trough the wormhole" manī ir nogriezis ticību jebkam. tas ir, protams, es joprojām baudu mīlestību un sajūtu par labi padarītu darbu, bļin, es pat domāju, vai ņemt melnu kaķi, jo draudzenes melnais kaķis nevienam nav draugs, vārdu sakot, joprojām ik uz soļa pieļauju loģikas un kritikas kļūdas (ko ietekmē nepārtrauktā vēlme piešķirt visam jēgu), tomēr in general es nekam īpaši neticu. tas nav naidīgs nihilisms un tas nav nekas, ko baigi postulēju, ar ko lepojos vai no kā bēgu, es tikai ceru, ka kādreiz notiks kas tāds, kas man liks pārdomāt. bet tas jau būs tikai cits mindsets, vai ne