es gribu draudzēties ar visiem un patikt visiem un šī neapturamā kompulsīvā vēlme drīz mani novedīs pie idiotisma, jo sarunas, ko dažreiz risinu ar kolēģiem nevar izraisīt neko citu kā paliekošus smadzeņu bojājumus. un nē, jūsu kolēģi nav trakāki, jo jūs nestrādājat noliktavā kopā ar trīs klases izgājušiem poļu zekiem un dāmām, kas jautājumu "tu pīpē? vai tad tu neesi stāvoklī?" uztver kā apvainojumu, ar džekiem, kas izdzīvojuši pēc vampīru uzbrukumiem un arī tādiem, kas nesaprot, kā mans vecis man ir ļāvis taisīt tetovējumu. es nesūdzos, tik tiešām (vai varbūt tomēr), es jums vienkārši paskaidroju, kāpēc man tikko aizmirsās ielikt komatu pirms "kāpēc"