kad ieraudzīju evitas rokdarbu kasti, ar mani notika tieši tas pats, kas izšaujot ar oskara gaiseni (kuru sākotnēji uzskatīju par bezjēdzīgu pirkumu): es iemīlējos acumirklī, visi aizspriedumi tika aizmirsti un miljons mazo kastīšu, paciņu un mapīšu apzināšana man sagādāja tādu pašu prieku kā mirklis, kad, skrotij saskaroties ar stiklu, tas tik jauki pašķīst.
par manu absolūto sapni pirms piecām minūtēm kļuva ideja nosvinēt savu dzimšanas dienu lutartos (oskara lauki nekurienes vidū), kas patiesībā būtu neliels festivāls ar dažādām darbnīcām, lūk, šaušana pa pūdžām un apsveikumu pagatavošana māmiņdienai (jo tie ir tuvākie normālie svētki) varētu būt divas no tām. vēl varētu visu ko stādīt un pēc pāris mēnešiem braukt ēst, zīmēt viens otram smieklīgas sejiņas, vai arī vienkārši iet tripot līdz kokiem lauka vidū. mani draugi varētu uzstāties ar dzejas lasījumiem un savām grupām. man liekas, ka tas būtu forši.