nesen bijām darba plosta braucienā, kurā visvairāk izcēlās mans kolēģis m., jo ļoti piedzērās un mētājās ar dažādām spārnotām frāzēm līdz brīdim, kad vairs nevarēja parunāt vispār. ieskatam neliels piemērs: brīdī, kad viņš atlūza krēslā un sāka rīstīties, kolēģis a. piesteidzās viņam klāt un, cenšoties palīdzēt, jautāja, vai m. nav kādas alerģijas, uz ko m. atbildēja: "jā... ir... man viss zaibal...". lūk, tas beidzās ar to, ka m. atplīsa šķērsām pāri manam piepūšamajam matracim un tā arī palika līdz brīdim, kad viņam gandrīz uzkrita virsū šķērskoks un atbrīvoja no dzimuma vai vismaz iespējas jebkad kļūt par tēvu. protams, tika uzņemts fotoattēls ar m. šajā pustiltiņā un, tā kā pēc plostošanas viņš uzreiz arī devās atvaļinājumā, bet pēc nedēļas viņam bija dzimšanas diena, pirms doties ciemos, nosūtījām vēstuli ar pievienotu iepriekšminēto fotogrāfiju. m. pats ir lietuvā un vēstuli šodien saņēma viņa tēvs, dzimtās pilsētas oligarhs un vispār arī diktators un terorists, kurš dzīvo pēc principa "ne pašam, ne sašam" - alkohola lietošana pie sirds neiet un nepatīk, ka to dara arī citi. kolēģis m. bija teicis, lai tik plēš vaļā un tur, protams, kā pirmā, skatam pavērās lieliskā fotogrāfija. turpmākais viņa liktenis nav zināms, taču es ceru, ka viņam vēl ir mājas, kurās atgriezties. nolēmām citiem kolēģiem vairs vēstules nesūtīt.