16 February 2014 @ 09:04 pm
 
vienīgais labums, kāds man ir bijis no sporta - pseidopatriotisma esejās, ko mums forsēja videnē, varēju rakstīt par to, kā mēs kurā-tur gadā uzvarējām krievus hokejā. vēl čempja laikā varēja iet uz krekliem, skatītiet hokeju un dzert aliņu, un pat viltotais aisiks nebija jārāda. izlikos, ka skatos, jo nekādi nespēju izsekot ripai ilgāk par piecām minūtēm, bet man patika satikt draugus no citām skolām.
sporta koncepts man vispār nešķiet līdz galam saprotams, jo neko nerada un neietekmē, tas nav arī skaists vai saviļnojošs. es spēju saprast vienojošo un izklaidējošo aspektu, arī seriāli liek justies līdzīgi, bet neviens taču nerīko serialiādi (iespējams, viens no iemesliem varētu būt muļķīgais nosaukums). un kāpēc gan apstāties tikai pie tā, patiesībā man sports liekas muļķīgs un pat smieklīgs, jo man tiešām šķiet, ka bars vīriešu vai sieviešu varētu nodarboties ar ko krietni produktīvāku par viena priekšmeta dzenāšanu pa ierobežotu laukumu.
protams, var runāt par to, ka, lūk, uz ko cilvēks spējīgs, cik ātri var paskriet, cik daudz pacelt, man atkal liekas, nu, un? kur jābēg? vārdu sakot, kaut kas primitīvs tajā jaušas un no abām pusēm, tāpēc man nepatīk vai arī nesaprotu vienkārši, bet gribēju tikai pateikt, ka olimpiskās spēles man ir ļoti apnikušas.
 
 
( Post a new comment )
+++[info]zefiirs on February 17th, 2014 - 01:22 am
Man šķiet, ka jānošķir nodarbšanās no vērošanas. Vai arī tev abas darbības sķiet vienlīdzīgas?
(Reply) (Link)