mēs nelietojam narkotikas, jo mums būtu grūti, mēs lietojam narkotikas, jo mums ir garlaicīgi - un tā, es domāju, ir atšķirība starp mums un tiem, kas mirs narkotiku izraisītā nāvē. tomēr es zinu, ka pazīstu kādu, kurš mirs lietojot heroīnu, es tikai vēl nezinu, kā viņu sauc.
lai nu kā, man patīk domāt, ka esam inteliģentie narkotiku patērētāji, kas nozīmē, ka viss, pēc kā tiecamies, nav tikai plika bauda un tā pavisam noteikti nav atkarība. kognitīvais faktors un cilvēcība vismaz pagaidām šķiet tikpat nozīmīga kā tiekšanās pēc eiforijas vai arī mēs radam ilūziju par to, tik spēcīgu, ka paši tai noticam, un, vai tad tas nenotiek pa īstam?