paldies dievam (patiesībā jau paldies man pašai) es eju prom no šī ārprāta - nezin kādēļ es dzīvoju naivā pārliecībā, ka stāsti par jukušiem direktoriem un koncentrācijas nometņu tipa darbavietām paliks delfu sadaļai "sievietēm". nāni, bračku
p.s. vakar beidzot noprovēju to pelašķu velnu, ko šodien, protams, ļoti rūgti nožēloju :)

vēlējos palielīties
pie darba man jau pirms brīsniņa atvērās "humana vintage", kam visu laiku nicīgi gāju garām, uzskatīdama, ka tās ir vienkārši overpriced humpalas. šodien, ejot pusdienās, nezin kādi spēki lika man beidzot šo bodīti apmeklēt, un, āreče, viss piedāvājums par latu piecdesmit. tā nu tikko sarēķināju, ka sešdesmit latu un piecdesmit saņu vietā esmu samaksājusi čiriku un piecdesmit sešus santīmus (viens maisiņš - trīs saņi, man vajadzēja divus). tiesa, iziet no humpalām tur atstājot sešdesmit latus būtu zemiski, tā ka principā man tomēr bija taisnība.
p.s. izrādās, ka kopīgs naids spēj tuvināt tāpat kā mīlestība pret vienu un to pašu