uzrakstīju atlūgumu un epastu direktorei (kas patiesībā ir viena no lielākajām un dumjākajām maukām, ko man ir bijusi tā nelaime dzīvē satikt), ka, tā kā eju prom, tad jaunajā projektā nepiedalīšos, jutos diezgan varonīga un lēnām jau kā pāvs sāku pūsties, protams, līdz mirklim, kad ar slaidu vēzienu sev virsū uzgāzu tējiņu