jau kuro stundu uz riņķi klausos setu, ko ernests no rīta atsūtīja, glāžainām acīm skatos datora ekrānā un domāju tikai par interesantām narkotikām, labu seksu un garšīgu ēdienu. gribētos sevi raksturot kā "primitīvu, taču kvalitāti cienošu jaunu sievieti". vēl gribētos piebilst, ka esmu arī "neatkarīga un par sevi pārliecināta", taču šādi izteikumi būtu klasificējami kategorijā "bezkaunīgi meli", jo visu nākas pārjautāt trīs reizes un arī galda stūrī esmu ieskrējusi tikpat reižu

p.s. somā izbirušas un saplīsušas simts cigaretes

vienmēr, ejot pa ielu un smēķējot, es jūtos vainīga, reizēm tik vainīga, ka saņemos un nesmēķēju. īpaši slikti es jūtos, ja jāapstājas pie luksofora, vienmēr cenšos nolīst maliņā, nemaz nerunājot par dūmu pūšanu projām izliecot kaklu neticamā leņķī, lai, nedod dievs (bez ironijas), kādam neuzpūstu virsū.
šodien manām mokām tika darīts gals, vismaz daļēji.

ir noteikts cilvēku tips, kas pārvietojas pa vispilnākajām ietvēm pa pāriem vai trim, respektīvi, aizņem gandrīz visu ejamo platību, turklāt soļus sper tā, it kā darītu to pirmo reizi dzīvē. lūk, tagad es nevis šos cilvēkus iztēlē smagi savainoju, un tad, reizēm arī dusmīgi nošņācoties, apdzenu, bet apdzenu, piemērojos viņu tempam, ar baudu aizsmēķēju cigareti un laiski izpūšu dūmus. un, nē, nenosodiet! es neizliecu galvu neticamā leņķī, lai dūmi nāktu virsū tieši aiz manis ejošajiem pansionāta iemītniekiem. es vienkārši eju un ceru, ka tā notiek.