vienmēr, ejot pa ielu un smēķējot, es jūtos vainīga, reizēm tik vainīga, ka saņemos un nesmēķēju. īpaši slikti es jūtos, ja jāapstājas pie luksofora, vienmēr cenšos nolīst maliņā, nemaz nerunājot par dūmu pūšanu projām izliecot kaklu neticamā leņķī, lai, nedod dievs (bez ironijas), kādam neuzpūstu virsū.
šodien manām mokām tika darīts gals, vismaz daļēji.
ir noteikts cilvēku tips, kas pārvietojas pa vispilnākajām ietvēm pa pāriem vai trim, respektīvi, aizņem gandrīz visu ejamo platību, turklāt soļus sper tā, it kā darītu to pirmo reizi dzīvē. lūk, tagad es nevis šos cilvēkus iztēlē smagi savainoju, un tad, reizēm arī dusmīgi nošņācoties, apdzenu, bet apdzenu, piemērojos viņu tempam, ar baudu aizsmēķēju cigareti un laiski izpūšu dūmus. un, nē, nenosodiet! es neizliecu galvu neticamā leņķī, lai dūmi nāktu virsū tieši aiz manis ejošajiem pansionāta iemītniekiem. es vienkārši eju un ceru, ka tā notiek.
Kate - Post a comment
Kate (es_esmu_dzhims) wrote on July 18th, 2013 at 07:39 pm