| kapiņi |
[Sep. 16th, 2013|12:57 pm] |
|
pa ilgiem laikiem biju devusies dzimtajās ārēs. apciemot vecākus darba darīšanās, noplūkt dārzā rudens veltes, izvadāt omi uz kapiem utjp, parastās, sporādiskās pieaugušo mazbērnu/bērnu nodarbes ļoti retajās brīvajās nedēļas nogalēs.kapos bieži nācās būt bērnībā. brauca bieži apkopt opīša (mātes tēvs), alfrēda (omes - mātesmātes - brālis), grosīšu (tēvamātes vecmamamma un vecvecmamma) kapiņus, kam ar laiku pievienojās arī babas (omes mammas) kaps. toreiz tas bija tāds pats darāmais darbiņš kā visi citi lauku darbi. kopš tiku rīgā, kapos pa šiem 12-13 gadiem biju bijusi varbūt 2, varbūt 3 reizes. es dažkārt ceļojumos klaiņojot pa citu novadu vai valstu vecajiem kapiem aizdomājos par saviem dzimtas kapiem, un prātoju, vai es maz mācētu atrast tās opīša un visas citas vietas. vienmēr ome iet pa priekšu. opīti es nekad personīgi netiku pazinusi, viņš nomira gadu pirms manas dzimšanas no prasta plaušu karsoņa, pa salaspilīm un citām nometnēm izvārdzināts, visu mūžu bija slimojis ar plaušām, bet esot bijis vīrs ar zelta rokām, visu pratis un varējis, un omi ļoti mīlējis. ar grābekli tās lapas, nost. bet bērzs jau vēl visu tikai metīs tūliņ. nē- nost visu, kas jau nokritis, kārtībai jābūt. zem tūjām arī izgrāb. jā, un te tos gliemežus nolasi.apmainu ūdeni, un notraušu sēnes, kas saaugušas uz opja kapa. domāju - normāls čalis, tiešām, es arī gribētu, lai uz mana kapa šitik naski aug sēnes. saliekam asteres. opim vienīgajam tiek 2 vāzes, katrā pa 6. vērojot kundzes pie ūdens pumpja, pēc ziedu šķirņu un krāsu izvēles, ļoti labi var noteikt, kādā valodā tūlīt atskanēs sarunas. latvietēm visu maigo pasteļtoņu asteres. krievu kundzēm - lillā un rozā vai citādi košas dālijas. ūdens smelšana no akas ar vindu un spaini garajā ķēdē - vēl viens kapu rituāls, kas mūs visas vieno tajā brīdī. šķiet, vinda nav mainījusies kopš bērnības. toreiz man vienmēr bija paniskas bailes iet pēc ūdens un iekrist tajā akā. vēl no bērnības atceros, ka opīša kapam vienmēr blakus bijusi kāda pamesta un nekopta kopiņa. tur kaut kad ļoti sen laiku pa laikam bija manāmas pazīmes, ka kapu kāds kopis, bet nu jau gadus 20 nekas par to vairs neliecina, kapam pāri nopļauta zālīte, un knapi jaušams zemes uzcilnis liecina par to, ka tur kāds reiz glabāts. drīz jau paies noteiktais gadus skaits un tur parādīsies svaiga kopiņa. jauni kaimiņi, kā nosmej ome. no bērnības arī atceros, ka opīša kaps bija veco bērzu kapu nomalē, zem lielajiem bērziem un tūjām. aiz pāris kopiņām kapi beidzās un sākās mežs. tad kādā brīdī mežā parādījās klaujumi un sāka rindoties svaigi apbedījumi. kapi ilgi likās tādi jocīgi, jo svaigi, bez veciem kokiem, baltām smiltīm, tādi bez cienīguma. vakar ar neraksturojamu dīvainu izjūtu miju konstatēju, ka tie toreizējie jaunie kapi gandrīz ne ar ko neatšķiras no to gadu vecajiem kapiem, jā, koki mazāki, jaunāki, kopiņu smilts tik pat tumšas, apstādījumi nobrieduši un iesakņojušies, koka krusti un kapakmeņi nomelnējuši. taču tālāk aiz šiem, to gadu jaunajiem kapiem, plešas krietns lauks ar baltām, jaunām smilšu kopiņām un tieviņu tūju stādījumiem. kad pie opja viss izdarīts, un pasteļasteres saliktas, dodamies dziļāk vecajos kapos iekšā, kur jau no 18.-19. gadsimta cēli dus līzbetes un hermaņi. von un bergi visādi. un tur zem vecām tūjām arī lepnais alfrēds ērmanis un viņa māte kristīne ērmane (dzim.cīrule) - mana vecvecmamma. lepna zemgales saimnieku meža meita, mežsarga sieva, no 7 bērnu ģimenes, no kuras pašas 4 bērniem lieli izauga tikai 2, un jau sirmos gados kristīne apglabāja arī alfrēdu. un tālāk, vēl dziļāk vecajos kapos, kur jau akmens mūri un 18. gadsimta absūbējušie dzelzu krusti, tur abas grosīties - tēva mātes vecmamma un vecvecmamma. guļ te jau no 20. gs. sākuma. nu te vēl nogrāb, jā, un tur apkārt pa taciņu arī paņem, lai nav nesmuki nostaigāts. nogrābju vēl kādas 3-4 tuvējās kapu kopiņu teritorijas, jo taciņas nesmuki citādi paliek. un domāju, kā skaistāk - vai tās grābeļu svītras tad lai paliek vertikāli vai horizontāli, jo nevar saprast, tā neiet rakstā ar kaimiņiem pa kreisi, tā - ar tiem pa labi. un nevienam no kapiem nav akmeņa vai krusta. vienkārši tāpat ir zināms, kur jāiet katrā reizē, kā gājputni zina, kurp lidot. pie tās tūjas, pie tā akmeņa, aiz tā līkuma. begoniju un maijpuķīšu lapas palikušas, moži zaļas. baba bija vienīgais cilvēks, ko piedzīvoju un atceros, viņa nomira, kad man bija kādi 5 gadi. bet pārējie cilvēki ir tikai tāds stāsts, apziņā, ka senči, ka kapi ir jākopj. personisku jūtu nav ne pret vienu, zinu par viņiem tikai no nostāstiem. bet visjocīgākais ir tas, ka šajā sestdienā es pēkšņi sevī sajutu kaut kādu, pagaidām vēl nedefinējamu šī rituāla nozīmi cilvēka dzīvē - laiku pa laikam aiziet uz kapiem un sakopt tuvinieku kopiņas. pagaidām vēl nesaprotu, kāpēc, bet laikam jau kaut kas tajā visā ir. jāļauj laikam atrast atbildi. līdz šim vienmēr cītīgi zobojos par vecvecākiem, kuri gandrīz katru brīvo sestdienu pavada kapos, teicu, ka varbūt ir vērtīgāk laiku veltīt dzīvajiem. nedomāju, ka tagad sākšu katru sestdienu skraidīt pa kapiem, bet ...kaut kas tur iekšā sakustējās, laiks lai parāda.un kapiņos bija tā
|
|
|
