| |
[Oct. 28th, 2015|08:17 am] |
|
zināms labums no tām bezmiega naktīm ir. Ja darba dienu sāk piecos no rīta, kad visa pasaule vēl guļ, līdz pusdeviņiem var kalnus apgāzt |
|
|
| |
[Oct. 28th, 2015|10:41 pm] |
pēc Brāļu kapos aizvadītas dienas, pēkšņi esmu Stokholmā. Vienmēr valdzinājuši pilsētas bezaizkarotie logi.
Tāda iekšēja brīvība. Es tā nespētu. Man patīk vakaros tad klaiņot pa centra ielām un skatīties iekšā pa logiem, kā tie dzīvokļi iekārtoti. Esmu pieķērusi sevi pie domas, ka es labprāt neredzu cilvēkus, tikai interjerus. Ja parādās kāds cilvēks, kurš tur, piemēram, ienācis virtuvē krūzi paņemt, vai kaut ko noliek, vai viesistabā lasa vai skatās tv, es uzreiz samulstu un veros prom. Tad man šķiet, ka vairs nedrīkst skatīties, kā tāda lūriķe. Kamēr viņu nav telpā, tikmēr viss ir godīgi un oficiāli. |
|
|