no vienpadsmitiem rītā ar riteni,
iekarot mežparku, ķīšezeru, kaudzēm mazu ieliņu, čiekurkalna galu,
iebraukt tupikos pie kapiem,
pazaudēt daļu kājas ādas (tas gan attiecas uz jolku),
iegūt nepārspējamu nogurumu, kas priecē priecē priecē

kā man kremt labi laikapstākļi,
kā man kremt labi laikapstākļi,
jo tad neko negibas darīt, tad gribas kā tagad - visu atcelt un kāpt uz riteņa, fui, fui, un kurš manā vietā darīs lielās lietas?

un vēl, ne tikai pārdaugavas ielas bija mans plāns, bet arī velo celiņa olimpija-jūrmala iepazīšana (kaut drusku)
smejies vai nē, es pazaudējos. celiņš pazuda un es trāpījos pārdaugavas pagalmos

//netā es neatradu nevienu karti, kur būtu iezīmēts, ka lūk, šeit un šeit ir celiņš. uzskatāmāk, lūdzu!!!

vakar manas pērles sapiņķerējās ar melnajām krellēm. tik ļoti sapiņķerējās, ka nācās pārgriezt.
rezultāts - visa istabas grīda ir baltos un melnos ripuļos, kuri spītīgi līp pie kājām un neļauj dzīvot.
savākt, varbūt?

ar visplikāko kleitiņu devos riteņot pa pārdaugavas pagalmiem. ceriņi un liepas sitas sejā, šausmīgs karstums un mušu sīkoņa. un tad doma par ab dambi, mīšanās turp un lielās lietusgāzes sagaidīšana zem egles. izmirkums līdz aizkuņģa dziedzerim un vēl tikšanās ar garīgi nelīdzsvarotu puisi, kurš man attēloja londonas vilcienu staciju trokšņus un uz ceļiem dziedāja laura reinika sirds sadeg neparasti

pagalmos ir miers, pagalmos ir miers

mana krustmāte tagad ir vecmāmiņa, mans vedējpāris ir mamma un tētis - par vienu latvieti vairāk
puika!!!

sajūta uz smashing pumpkinu to sheila viļņa

nekas nav labi un ja kaut kas nav labi, tad viss kļūst par slikti, un viss jālabo, lai tas mazais kļūtu labi, kā rezultātā viss labi. un tas ir lieeels darbs

un ja es velku (svītru, sevi, džemperi - vienalga), tad daru to aiz tīra prieka un nieka

/paņemiet mani svētdien uz jūrmalu, labi?/

tikai nepadodies darbam, tikai nepadodies darbam

es lieku Tevi uz nulles

rīt andrejsala ar franču dejām, ar diviem ielūgumiem jau kabatā. piektdien klubā mofo ar vienmēr brīvu ieeju un arhitektu karnevāls ar manu kabatu gaidošu ielūgumu.
arhitektu karnevālā lielākās cerības liekam uz grupu Sūdi, cerības tādas, lai nespēlē vienā laikā ar mofo. jo mona de bo, pateicoties edgaram divpusībai, ar mofo jau kopā nesanāks.. *smejas*
un vēl liekam cerības, ka savu balto, izlaidumiem un draugu kāzām taupīto kleitu, šie pasākumi neapskādēs

līdz tam mēs nonākam - mūzikas leksikonam, kas sakārtots pēc alfabēta, es meklēju satura rādītāju

norvēģija apstiprināta!
līdz ar to arī neiešana uz muse, aerosmith, sutas balsi un vēl noteikti tūkstošiem pasākumu..

bet nu baltās naktis, mīlīši!

ar jaunu, šainīgu pildspalvu notis rakstās kā ar vieglas kājas piesitienu.
bemols, diezs un do alta atslēgā. skaisti!

reklāma - "allaž pārsteidzošais lauris reiniks"
eu, vai tad kaut kad lauris ir mainījies? cukurs birst visu laiku

man ir izsprāguši vasarsraibumi!

šodien mans ģīmis no vienkāršas krāsas ir kļuvis par tomātkrāsu. ir jaunas, baltas un milzonīgas saulesbrilles (nē, nu stikliņi tumši, ja?), ir paveikts daudz,
un ir,
bļe,
nolikts jauns datums partitūras eksāmenam. tas ir 30.maijs, tieši nākamā diena pēc manos visos kalendāros ievilktās svītras "sesija beigusies, ejam piedzerties". bet labi, ka vismaz manu berlīni lika mierā un 31.-ajā es varēšu lidot prom. Jūs domāsiet par prezidentiem, es domāšu par mākoņiem.

un atkal paņēmu vienu mazu haltūru, nu jē, varbūt nodarbināt sevi vēl, lai izjūku pa skrūvītēm? nauda patīk, nauda patīk

kad biju sasparojusies lielajai nošu pārrakstīšanai, beidzās melnā grafikas pildspalva.
tā, protams, bija zīme, ka varu ieiet vēsā vannā ar kafijas bumbu.
un vanna, protams, ir zīme, ka varu iet gulēt.

šitā izcepoties, var aizmirst, ka jāelpo. dodiet man pieneņu pļavu!

dabūju labās obojas, dabūju karstumdūrienus dibenā, dabūju uzzināt visādus visādus jaunumus