nobruka cietais. aizgāja viss attā - attā. bet superīgie inženieri rehabilitēja manu mazo susuru. pēc meksikāņu seriālu cienīgas atmiņas zaudēšanas beigu beigās izdzīvoja veseli septiņdesmit pieci procenti! bet es takš jau sabēdājos, ka mana mūzika, raksti un bildes (svarīgākais, kas ir šite) ir -čuš!- un pagalam.

tagad viss labi. tikai es pati tāda nobrukuse (jā, tieši nobrukusE)
tas skan visnotaļ šībrīžīgi.
vakar, neskatoties uz savu paelpot nevarēšanu un miega badu, naktī izdomāju, ka man jāuzraksta armandam vēstule. tāpat kā pirms divarpus gadiem vasarā. un to lapeli es sūtīšu uz alūksni, tas nekas, ka saņēmējminka ir rīgā. gan jau kādreiz arī uz mājām (tām lielajām alūksnes) aizbraukās.

un vispār man pietrūkst tādas pirmo lielo brīnumu sajūtas. pietrūkst bērna prieka un notikumu vienreizības. ir tik daudz lietu, kas vairs nekad, nekad nebūs pirmo reizi (vienīgi vēl bērni un kāzas), ka pilnīgi bail sametas.
visos peldbaseinos jau peldēts un visos namos jau uzkāpts. visas smilškastes izrušinātas un visās kurpēs jau iekāpts.

(mēs esam (mēs esam) pusnakts speciālizlaidums par godu pašu patētikai)