gāju no rīta pa tramvajsliežu ielu gar Vērmanīti. tur dzelzs nožogojumi un ik pa 4 metriem pa policim. cilvēki iet lēnām, ar nodurtām galvām, pāris tantiņas prasa pogainajiem, kā tikt uz kladbišu. kontrasti - kur zaļo vērmanītis, tur tu tikt nevari, bet te, gar maliņu, lēnītēm noiet drīksti. tu neesi tik labs, lai būtu otrpus. (tāda geto sajūta) un tantiņas na kladbišu nemaz netiek - ar saviem puķu stādiem varat braukt arī mājās.
bet nekas - vismaz pie mums ir viens liels Krūms, uz kura apsēdies "miera" balodis.