| 11:40a |
Dzīve ir interesanta šajā laikā
Daži valkā maskas, daži liek galvu smiltīs, citi cer, ka viss notiek pats no sevis.
Vakar sākās. Karš. Uztvēru to personīgi. Jau augustā teica, ka sāksies.
Sakrita ar izvilkto “kārti”, kura vēstīja par ļaunu zīmi.
Dzīvoklis vai mājsaimniecība, ģimene vai rietumu industriālās sabiedrības kodols, laime vai apmierinātības ar dzīvi rādītājs konkrētā valstī un vecumgrupā, sieva vai laulībā reģistrēta persona.
Mana loma tajā visā ir pildīt uzticēto – studēt, būt par ģimenes galvu, būt par vīrieti, būt par visu to, kas man ir svarīgs.
“Dari, ko vari”. Es jau kaut ko varu. Laikam. Es varu daudz. Es varu ļoti daudz. Jautājums par redzes leņķi – es varu ārkārtīgi daudz priekš sevis, daudz priekš radiniekiem, mazliet daudz priekš draugiem un kursabiedriem.
****
Par botāniku -
Labs rādītājs ir istabas augi. Ieviesu trīs augus. Divus no tiem var saukt par puķēm. Ja es varu tos kopt, tad barības ķēdē nākamo varēs ņemt trusi. Pēc truša suni. Un pēc suņa jau varētu apcerēt barot krokodilu.
Taču pagaidām es saskaros ar to, ka sākumskolā mani maz interesēja botānika, tāpēc es interesējos tagad.
Labākā lieta, ar ko saskaros, esot par cilvēku, ir tas, ka visu var iemācīties.
Ja grib, var visu. Jo man ir divas rokas un kājas, un galva tāpat kā ārstam, tāpat kā šoferim, tāpat kā pasniedzējam.
Protams, šādi turpinot – diez vai var iemācīties būt par pasaules čempionu peldēšanā, jo Maiklam Felpsam ir tādas kājas, kādas ir tikai viņam.
***
Par skolu -
Studēt ir sirreāli, jo tur ir cilvēki teorētiski bērnu+(3-5) gadi vecumā.
Ja 19 tiek uzskatīts par vecumu, kurā es gāju 11. klasē, tad mana spēja atcerēties to, kāds es biju 11. klasē, rada sajūtu, ka toreiz biju ārpus visa, kas interesēja tipiskus sistēmas jauniešus, un tagad aizvien esmu ārpus.
Tomēr svarīgi ir būt autentiskam un patiesam. Augstskolas bibliotēkā strādā mana paziņa, kuru iepazinu, kad man bija 21, tā kā saliekot šīs lietas kopā, kādu atgriezenisko saiti ar to vecumposmu spēju rast.
No otras puses, augstskolā strādā pasniedzējs, kurš mani sveicina. Varbūt sveicina, jo man ir jau pieredze.
Kaut kā šis fenomens par “pieredzi”, ko vecākie kolēģi var nodot jaunākajiem, vai paturēt pie sevis, man izgaismojas tikai tagad, kad kāds manī saskata šo pieredzi. Pirms tam šīs zināšanas likās kas pats par sevi saprotams.
Tomēr lasot pētījumus par skolotāju labizjūtu, rodas iespaids, ka daļa pieaugušo, kuri ir par kaut ko informēti, cieņu jauc ar līdzjūtību.
“Skolotāji – tie, kas strādā maz atalgotu, stresainu, psihei un nervu sistēmai bīstamu darbu”. Turklāt šī cieņa, jaukta ar līdzjūtību, parasti parādās no cilvēkiem, kuri paši sen beiguši skolu, un kuru bērni sen beiguši skolu.
Un tad vēl stereotips, ka, “Ja strādā par skolotāju, tad vajag bagātu vīru.”
Kas kaut kā paģēr, ka vienīgā iespēja pelnīt vairāk par kolēģiem ir strādāt ģimnāzijā, privātskolā, vai ārzemēs. Varbūt vēl valodu firmā.
Visur, kur privātās intereses leģitīmi vai slēpti ietekmē to, ka skolotāji tiek regulāri pārvilināti no citām mācību iestādēm kā privātajā sektorā.
***
Par skolotāja profesiju -
Tomēr ir kaut kādas formas. Etiķete. Studijās māca domāšanas, izturēšanās veidu. Darba ētiku. Kādā pavisam konkrētā vienā profesijā.
Iepriekšējās studijās punktualitāte, tulkojot tekstus, radīja lielu vēlmi uzsūkt visas locījumu formas, visu mentalitāti darba valodai, visu šo dzīvesziņu un laikmeta sajūtu rakstītā teksta autoriem.
Kā lai uzsūc skolotāju pieredzi un vidi, ja vienlaikus tiek teikts, ka tās ir ciešanas? Kurš lai gribētu uzsūkt ciešanas vai apziņu, ka vienīgais paldies ir sev, savā prātā, un citu paldies bieži izpaliks?
Tāpēc daudz kas uztverams skeptiski. Kā pasniedzēji paši saka – kompetenču izglītība un skola 2030 – daudz kas mainās. Un mainīsies. Varbūt arī atalgojums un profesijas prestižs.
Slikts skolotājs vai robots – gan jau, ka būs pietiekami daudzi, kuri izvēlēsies dzīvu cilvēku, pat ja viņam/viņai ik pa laikam gribēsies skolēnus saukt par dumjiem zābakiem.
Taču standarts, ka kādreiz varēja cerēt, ka šādus skolotājus reiz atlaidīs, jo būs rinda ar empātiskiem skolotājiem, kas tā vien cer tikt pamēģināt darbu skolā, pagaidām attālinās.
Jāstrādā uz to, lai izglītības sistēma virzītos uz to, ka šis standarts atgrieztos kā kaut kas reāls un sasniedzams. |
| 1:25p |
Dzejas dienas
Esmu ar nobīdi laikā, tikai tagad izlasu dzejas dienu žurnālu.
Intervija ar Eipuru, ko veic kolēģis Salējs, raksti no Jansones, par Zālīti...
Ir tik labi, ka šeit ir šie cilvēki, ko es pazīstu.
Tas rada sajūtu, ka aizvien dzīvoju Latvijā.
***
Tas rada jocīgu sajūtu, ka pēc 30 gadiem, iespējams, Uldis Bērziņš un daži citi tomēr jau būs kur citur.
Kas būs palicis no Latvijas dzejas pēc 30 gadiem?
Kā rakstīs K. Rudzīte, vai Anna Foma, vai Barons, kad viņiem būs 50 vai 60?
Man ir tik grūti iztikt bez saprotamas dzejas.
Tas motīvs par pasauli, kurā individuālā balss, jaunībā, ierāvusies savā introverta, melanholiķa pasaulē, grib dziedāt,
grib baudīt, grib košas krāsas, taču
ir sistēma, vara, darbs par mašīnrakstītāju, par autostāvvietas apsargu... |