Vakarvakarā cerēju, ka tas gumijlēciens būs kkā interesantāk ietekmējis manus murdziņus. Nakts vidū, plkst. 4 pamodos un nespēju saprast, man priecāties vai bēdāties, bet pirmo reizi mani murgi bija kkāds šausmu trillera scenārijs:
Pirms lielā ekšena notika kkāds bulšits ar parlamenta cilvēkiem un rektoru, kurš man bija licis uzrakstīt kkādu referātu par kkāda uzņēmuma potenciālu, kkas tādā garā, tur vēl bija tā maģija, ka vienbrīd ir vasara, pēcāk ziema un atkal uzreiz vasara [sapnīšu klasika]. Un tad sākās ekšens. Sēžam kkādā prezentācija, man paliek auksti tāpēc apsedzos ar segu, kura man pēkšņi uzrodas [vot dzīvē varētu šitā piepildīties vēlmītes], Ieva arī grib apsegties, tad sākam bazarēt, ka jāapsedzas tā, lai gaiss nepiekļūst, jo tikai tad būšot silts. Tikmēr rektors kko bazarē. Tad mēs skatamies it kā ārā pa logu, lai gan vairāk šķita, ka tur vienkārši nav viena siena. Un pēkšņi ir sācies negaiss, kkur netālu tiek izrauti koki un mājas. Mēs prātojam, ka uz mūsu pusi nenāks [šeit ainava ir tieši tāda, kā pie mammas mājas]. Pavēršamies atkal un dzirdam smieklus - tjipa kkāds monstrs kas izskatās kā viesuļvētra, liela mākoņu bumba, kura smejas un iesūc sevī visādas mājas un kokus. Izdomājam, ka jālaižas prom uz citu pusi, jo tur būs drošāk. Tā mēs sākam skriet prom.. конец Jap, tāds neizdevies nobeigums, bet nu pirmo reizi, cik atceros, manos murgos parādās kkas pārdabisks un nereāls :D

Tā bezsvara sajūta bija tiešām kkas moins, otrreiz negribētu sajust ko tādu.
Aerodium bija foršāks.

Bet tagad neticas, ka es to izdarīju.

Pēdējās 2 dienas blandoties pa darba sludinājumiem, esmu secinājusi, ka man, kā īstenai latvietei, ir problēmas ar sevis pārdošanu, nu to visu piedāvājumu rakstīšanas. Prātā nāk tikai visādi crazy teksti, bet ne pieklājīgi un es-esmu-tas-ko-jūs-gribat! :D


Kādam ir kāda pieredze, zināšanas - kāda attieksme darba devējiem ir pret studentu pašpārvalžu aktīvistiem?! Viņi vispār zin, kas tas tāds ir?

Tad, kad kāda amatpersona saņem/iedod kādam kukuli, tad mēs čīkstam un pīkstam, bet to, ka maksājam kukuļus ārstiem, ceļu policistiem, to mēs esam jau aizmirsuši. Tas jau esot sīkums. Bet vai tad tieši tāpat nedomā arī tie visi ierēdņi un citi turīgie? Ne velti jau saka, ka apetīte rodas ēdot. Cilvēkam esot vajadzīgs tikai pusgads, lai esošā alga šķistu par mazu esam un prasības augtu.
Beidzot būtu laiks sākt saprast, ka Latvija ir mēs, Latvijas valsts iedzīvotāji, nevis ierēdņi, ka mēs paši veidojam šo valsti. Es gribētu kādu dienu pamosties valstī, kur normāli ir smaidīt līdzcilvēkiem, censties uzlabot, nevis sabojāt citiem garastāvokli, vienmēr censties darīt visu kvalitatīvāk un iemācīties kļūdīties, 'darīt to, ko mīli, un mīlēt to, ko dari'.

Uz pļavu jālaiž, mīlīši!

Reiz man bija vidusskolas laiki un bija tāds klasesbiedrs Mārtiņš. Reiz mums bija žetonvakars un ballēšanās kreklos. Bet es biju pie stūres. Un tad viņš man atgādināja vienu no pasaules lielajām mācībām - mēs paši sev radam burvīgu vakaru, nevis bars draugu, vai litri alko. Galu galā var jau arī sēdēt uz baļķa un gruzīties ar baru draugiem un alko litriem.
Tpc līksmojiet tā, lai pēteros ir ko atcerēties!
Priekā! [;

Un ko gaidi Tu?

Jūties nedaudz piekusis, nedaudz skumjš? Paskaties šo te - es varu saderēt, ka vismaz uz sekundi pasmaidīsi [:

kamēr būs kāds, kurš darīs vairāk nekā es, kurš gulēs mazāk nekā es, kurš sasniegs vairāk nekā es, tikmēr es gulēšu par daudz, darīšu un sasniegšu par maz

Jūs esat kādreiz kādā publiskā vietā pārbaudījuši savas runas prasmes uzkāpjot uz kāda paaugstinājuma un sākot stāstīt par dajebkādu tēmu ar mērķi piesaistīt publikas uzmanību, tā kā Hyde parkā Londonā ir tā dēvētā brīvā skatuve. Nu es arī nekad nebiju neko tādu darījusi. Nav jau joka lieta uz 7 minūtēm kļūt nedaudz ļoti izlecošam šajā vidē. Uzdevuma ietvaros ~5-7 min no Stacijas pieturas līdz Merķeļa ielai tramvajā sāku visiem stāstīt to, ka dzīve ir forša, ārā ir pavasaris utt. Kā bija? Trrraki - no sākuma ir diezgan ļoti sev jāpārkāp pāri, saviem kompleksiem un ieaudzinātajiem stereotipiem. Pēc tam ir baigais prieks un uzkačāts adrenalīna līmenis. Nu jā un latviešiem jau īstenībā nav ne vainas - bija, kas cītīgi skatījās un klausījās, un bija arī tādi, kas izlikās kā neklausās, tikai ik pa laikam pašķielēja uz mani. Iesaku kko tādu katram reiz pamēģināt. Pēc tam tiešām ir ļoti viegli komunicēt ar citiem un baigi var atbrīvoties no visādiem kompleksiem - ja man izdevās, jums arī izdosies!
Vēl mums iemācīja, kā cīnīties ar saviem uzskatiem, kas ierobežo mūs, nu piemēram, kā tikt vaļā no uzskata - es nekad nebūšu tieva vai arī es nekad nebūšu bagāts, jo es to neesmu pelnījis utt. Bet par šito ir jārunā individuāli pie tējas tases.
Un vēeel - man tagad ir coachs - kuram mani vajadzēs pakontrolēt un motivēt īstenot savus mērķus. Līdz 1. septembrim tā.

Mums bja foršas 2. Lieldienas.
Veiksmi arī Jums! [:

Es tāaa nedaru neko, ka man baigi nāk ņirga par šito. Bet nekas - vismaz 2 cilēki ir drošvien jau dusmīgi uz mani :D Bet nu, ja man nemaksā par to, ko man jādara, tad iedvesmai reiz pienāk galssss.

Un par šodienas baletu "Bahčisarajas strūklaka" - tur bija tiiiiiik skaisti tērpi un scenogrāfija. Patika. Vairāk nekā neķītrā "Traviata". Vieta gan šoreiz bija tikpat daudzpusīga kā pagājušoreiz - pagājšreiz man priekšā bija viens tas balsts, kas nogrieza mazu gabaliņu centra, bet nu visas malas bija smuki ieraugāmas. Šoreiz sēdēju pirmajā ložā - sooo, biju tiiiik tuvu, bet šā kā tā neredzēju kā Zarema nogalē Mariju.
Nākamnedēļ laižam uz "Donu Kihotu".
Starpcitu, es jau sāku orientēties tajā Operā - nu vairāk nav balkons=baletāža=loža :D

Tikko kā noskatījos raudīju "Province" pa LTV1. Tur bija stāsts-intervija par kādu francūzi Filipu Masonu, kurš jau 8 gadus dzīvo Latvijā. Brīvi viņš sarunājas franču, latviešu, krievu un angļu valodā, sarunvalodas līmenī viņš zin vācu valodu, spāņu valodu un šķiet vēl kkādu, parunāties [tīri tā, lai zin ko pasūta ēst un citas primitīvas lietas] viņš varot arī turku, lietuviešu, itāļu, arābu arī nedaudz. Un vispār strādā par pavāru. Nu jā, un franči nekad nebūtu pieļāvuši to, ko latvieši pukstot pie TV ekrāniem ir pieļāvuši.
Šeit ir skarbs rakstiņš par to, ko viņš un viena venecūliete saka par latviešu virtuvi.

Ak jā, un citādīgi - prognozes, šķiet, piepildīsies. Ar negaršīgu 'Septoleti', litriem [es nepārspīlēju] tējas un lokmaizīti te bija jau par vēlu. Manī laikam vnk ir liela skumja par kūstošo ziemu un vientuļo dēli pagrabā. Mums tomēr bija tik skaista ziema..*_*

Beeet pirms es esmu ielīdusi migā, šeku-reku ir interesanta literatūra par to, kas notiktu, ja sanāktu slapjš pavasaris. Nu, piemēram, turpinātu nežēlīgi strauji viss kust, kā tagad.
Saka, ka pirms miega kko šitādu lasīt ir ļoti neveselīgi, bet es ļoti ceru, ka šāda veida murgi nomainīs manus ikdienišķos - apzog mūsu dzīvokli - murdziņus, kas man ir tāaaaa sabesījuši.
Nu tā.
Bet, ja mēs parunātu arī par mani, tad es varētu izteikt savu teoriju, ka parīt es staigāšu apkārt krekšķinot kā tāds 50 gadus pīpejis ōpis [sasirgstot ar kārtīgu klepu, maniem krekšķiem ir ļoti izteikts zems tembrs, kas ļoti iederēsies sēžu, pasākumu pārbagātajā nedēļā :D ]. Teorija balstās uz šovakar sajusto, smacīgo sajūtu kakla-ausu rajonā un nesankcionētām sausuma izjūtām mutes-kakla apvidū.

Ak jā, es tak šodien redzēju daudz, daudz zemledus makšķerniekus, kas kūkoja uz Svētes upes ledus, kas upes vidusdaļā bija jau sācis dalīties. Ko mēs no šitā varam secināt? Regulārā adrenalīna pumpēšana viņu organismus ir padarījusi notrullinātus - garāmbraucošajiem mietpilsoņiem vairāk aizraujas elpa no izbīļa. Lai gan..gan jau viņiem ir daudzus gadus krātas gudrības, varbūt pat vesela zinātne - kurā brīdī viņu dzīvība tiek pakļauta cik lieliem riskiem.
Arrivedečī!
P.S. Ar nepacietību gaidu franču Vogue un tās franču smaržiņas..mmm... [:

Man ir tik liela kultūras slāpe, ka sākot ar nākamo piektdienu līdz aprīļa beigām plānojas - katru nedēļu pa lāsei kultūras. Tas ir baigi daudz, jo Ōperā es savu kāju neesmu spērusi pāris gadus [tur es būšu reizes piecas] un ar tētri jau mums ir daudz labāk.
101 lietas operas/baleta plāns tiks izpildīts ar uzviju.

Ticiet vai neticiet, bet tā jōga manī ir iedvesusi iekšēju mieru un mākslu priecāties par visu.
Labu nakti!