Un šeit dodas visi, kam nedaudz piebesījusi dzīvīte uz Zemes!
Jauku vakaru! [;

Visiem, kuriem ir stabili labs garīgais paklausās - šodien beidzot atradu smuko dziesmu.

Pieņemsim šorīt es sapratu, ka man ir tik ļoti robotiska dzīve, ka es nemaz nezinu, kuru kāju es pirmo apjožu. Man vajadzēja īpaši koncentrēties, lai noskaidrotu, ka pirmo kedās es tomēr iebāžu labo kāju.
Kuru kāju Tu apjoz pirmo?

Es šodien nodevu medicīniski pozitīviem mērķiem savas unikālās asinis.
Un ko Tu šodien izdarīji labu citiem?

P.S. Un pat nenoģību :D

Un kā sauc Tavu lielo Iemeslu, kāpēc tu neesi laimīgs?

Tad, kad es būšu baigi slavenā dizainere un man būs sava mājaslapa, tai fōna mūzika būs apdullinošs ambient gabaliņš, kā dēļ vsi sēdēs tajā lapā un apdullināsies.

Šodien vienā mārketinga grāmatā es izlasīju gudru domu par attieksmi pret klientiem darbā - ja katrs darbinieks būtu aizdomājies tiktāl, ka klienti ir tie, kas uzņēmumam rada naudu, peļņu, no kuras rodas viņu algas, tad ļoti iespējams viņi saprastu, ka ar savu sūdaino attieksmi viņi pie algas palielinājuma netiks.
Un tas tiešām strādā, jo es labprātāk eju uz vietām, kur es zinu, ka man pasmaidīs un forši apkalpos, kaut citās vietās būtu lētāk vai citādi izdevīgāk.

Ko darīt tad, kad vienīgais veids kā sevi iedabūt ierindā gan morāli, gan fiziski ir lietojot n-tās enerģiskās skārdenītes? Izgulēšanās akts un atpūšanās akts nelīdz.

Nopietni, džeki, kā jūs sevi iedabūjat ierindā tieši posmā ziema iet uz pavasari - man šitajā laikā ir hronisks enerģētiskais nullisms!?

Ja es dzīvotu Rīgā, es rītu sāktu šeit.

Kā jau īstenā dienasgrāmatā, es dalīšos ar jums manā šodienā!
Šodien bija vnk wtf iekš skoliņas, bet nu vajadzēja pamosties tik fakin agri [senāk 7:30 būtu bijis vēlu, tagad esmu paspējusi izlaisties], lai noskaidrotu to, ka vecais, galvenais kraķis atkal pirž mums gaisu, jo dizaina darbnīcā mums nav ko darīt, jo viņš pats nerubī īsti visu. Šodien ļoti izteikti laikam varēja sajust, ka šajā 4 cilvēku kopā es esmu boss, kurš atbrauc vienreiz mēnesī un saliek visu pa plauktiņiem. Pašai jau gribas par šito ieķiķināt, bet nu...lai jau.
Tā kā man bija maģiskās 5h ar līdzīgu apstākļu sakritību kā rītdien, tad devos uz 'cinamūnu' skatīties filmiņas. Nokļuvusi 'alfā' radu sajūtu, ka labāk par to neforšo ķinīti, es varēti pameklēt sev gumijniekus. Neko pieņemamās cenās un glīšu neatradu - man ļoti svarīgs ir komforts un iekšējā apziņa, ka par šādu preci maksāt vairāk kā 15Ls ir nepiedienīgi, ņemot vērā tās pielietojuma daudzumus, tās sarežģītību un sapratni, cik reāli šitās lietas izgatavošana ir lēta. Toties, kā īstens sievišķis, ļāvos pāris atlaidēm un nopirku pāris lupatiņas.
Bet berzošās kedas lika par sevi manīt un doma bija skaidra - jāiekāpj iekš tā 'boards.lv', skatīties vai vēl nav tās atlaidītes un kediņas par smukām cenām. Abraka-dabra! Pa smieklīgiem 18 lašiem ar pāris saņiem tiku pie skaistiem, baltiem kuģiem, kuri ekzelenti pārcieš nepamanītas peļķes [paspēju jau pārbaudīt] un pārsteidzoši ļoti labi uzmet ledum - i` ne kājiņa nepaslīdēja.
Pēc tam sekoja "rūdolfa mantojums" iekš tā kīno. Godīgi? Es loloju pārāk lielas cerības un paliku nedaudz bešā - tiešām šķita, ka būs interesantāks sižets un tie pāris vizuālie efektiņi man bija kā defektiņi. Bet nu tā māja vārdā kīnō "Rīga" ir prieks stabilais - tur esot gribas būt tā kā tajā filmā "Sing in the Rain", kad iešana uz kīno ir kkas wowč, kad jāsaģērbjas smukāk. Ak vecie laiki.
Vēl pēc tam bija jaunais mēģinājums izkāpt no komforta zonas ar SAN nodaļas sēdi un iesaistīšanos vēl šajā nodaļā. Tīri tā pēc būtības ir skaidri un gaišpilni uz lapiņas jāuzraksta savi mērķi un ko un kā es gribu sasniegt parlamentā un visur citur.

Šāda man bija šodiena, kurā es baigi gribēju ar jums dalīties, lai jūs zinātu kādi ir situācija kedu/gumijnieku pasaulē, kas ir to Streiča filmu un kā pamazām jākāpj laukā no komforta zōnas.


Arrivedeči! Līdz rītvakaram!

Es nevienam nenovēlu iet gulēt un pamosties ar zobu sāpēm.

Galvenais, ka visi ir laimīgi. Ja neesi - apvaldi savu ego un atver vienreiz, vecīt, vaļā acis - ja jau tu šito lasi, tad tev pieder daudz vairāk nekā vairākiem miljoniem citu cilvēku uz pasaules.
Šito rakstot, es atcerējos par vienu mammas paziņu, kurš studenta gados bija tik ļoti nokrities, ka īrējā pie kkādas večiņas mazu istabiņu un gulēja uz kartonu kastēm, un tajā brīdī viņam iestājās lūzuma punkts, kad saprata, ka viss ir viņa paša rokās un zemāk viņš vairs negrib krist. Un tā viņš kļuva par miljonāru. Neticās? Bet reāls stāstiņš. Redz, tiem, kuriem visu laiku ir tā labi, tie arī lielākoties nodzīvo visu dzīvi tā labi. Taisnība jau arī ir tajā, ka ne visi grib to miljonu, bet mēs visi beidzot varētu sākt darīt un pelnīt savu iztiku ar to, kas tiešām pašiem patīk, par ko ir sapņots kopš bērnības.

10 stundās virtuvē var ne to vien izdomāt. Jā, tas viss ir visiem zināms, tikai ikdienā visi ir pārņemti ar savām problēmām un novērtē tikai to, kā vairs nav. Bet es negribu tā.

Čau!

Garšīgākam miedziņam 2 vidjiki:
numur1 - skaists mūvija traileris
numur2 - skaisti uzzīmēts īsais videočiks

Labu nakt!

Es atkal esmu saslimusi nelaikā - temperatūra mani ir novājinājusi tik ļoti, ka enerģiju meklēju ferveksos un gulēt eju pusnaktī, kas ir vnk wowč - parasti eju ap 3iem, 4iem.

Dzeriet tējas, ēdiet sīpolus un neslimojiet!
Un tagad es spamoju, jo slimajiem var piedot visu:

Lai sasniegtu lielās lietas ir jāizkāpj no savas komforta zonas, un tas ir jādara nemitīgi, lai nezusutu dzinulis cīnīties. Tieši tā, kā pirms vairāk kā gada es izdarīju ar savu sociālo dzīvi. Tas viss nozaga miega stundas, dažbrīd gribējās padoties un kļūt par normālu studentu - jā, sesijas laikā, kad teorētiski ir jācep kursa darbi, es cepu visādu plakātus un citus šītus. Un tā tas viss arvien ir audzinājis raksturiņu un pilnveidojis mani - ja kādu dienu es būšu boss, es ļoti lielu plusu darba intervijās došu tiem cilvēkiem, kuri studentu gados ir ņēmušies pašpārvaldēs un bīdījuši projektus - ja viņi reiz ir spējuši ņemties par baltu velti, tad viņiem ir cita attieksme pret lietām un darbiem, un ir lielāka cerība, ka viņi tiešām darītu un izdarītu lietas, nevis visus dienu sēdētu draugos vai visu darītu naudas dēļ [ja godīgi šis viss ir izskolojis arī mani - vairs nav jautājumi, kas man par to būs, jo atbilde jau ir češā - pieredze - tas ir kkas vērtīgāks kā nauda, to nevar pazaudēt vai iztēret].
Tieši tā iespaidā pēdējās dienas prātoju par to, kādi ir mani sapņi, ko es gribu sasniegt, jo šobrīd pašpārvalde ir jau zināmā mērā diezgan liela komforta zōna. Jā, pēdējie projekti, kuros man ir lielāka atbildības nasta utt, ir nedaudz lielāks izaicinājums, bet ne pietiekami. Un tā es domāju, domāju, un tad viendien vecais kara cirvis pasvieda domas par to, kāpēc man nenodarboties ar foto kā profesiju - viņai bija aizķērušies kkur tie fudžija laiki un drošvien arī vien no veiksmīgākajām sesijām Mangaļsalā. Pienāca nākamis vakars un runājoties ar savu drosmīgo, nedaudz svaigāko cirvi, atcerējos mūsu 12. klases sarunas par vīzijām, kā mēs viena otru redzam pēc 10 gadiem. Viņa mani redzēja mākslinieciskās nekārtības apgarotā divstāvīgajā dzīvoklī kā fotogrāfi - nu kkā tā. Vēl tas ļoti sasaucās ar vecas paziņas Elīnas reiz teikto par to, ka manās bildēs kkas esot un man kkas esot iekšā, kkā tā. Bet tie jau ir tikai draugi un paziņas.
Ir jau protams variants, ka es nododu savu sīko drošās rokās un laižu uz citām zemēm sūri grūti strādāt, strādāt, strādāt, sapelnīt naudu nopirkt labu aprīkojumu, turpināt sūri grūti strādāt un attīstīt savas spējas. Bet tas viss būtu vnk kliedzošs izkāpiens laukā no savas komforta zōnas - vienmēr siltā dzīvokļa, kur vakariņās var pagatavot ko viens sirds kāro, no laiskiem vakariem klīstot pa netu. Tā būtu patstāvīga, pieauguša cilvēka dzīve. Cita pasaule.
Bet kas zin, kas zin..
Bet pozitīvākam nobeiguma šeit ir trīs puiši, kuru bildes mani spēj piesaistīt.
Latvju puika
Brazīlis:

Norvēģis:


Lai miers ir ar jums un jūsos!

Manu jauno addict`u sauc CEPURES.
Ellīgi, ellīgi patīk.
Sauc viņas par beanies un izskatās šādi:

Šonedēļ mēs visu nedēļu klausāmies klasisko mūziciņu un ēdam ķīniešu un japāņu ēdienus[kādam ir kāda garšīga recepte???]

Man ir taaaaads mīlestības deficīts, ka es sēžu polyvore.com lapā  un prātoju, ka vajadzētu profesionālei Elīnai šo to pavaicāt :D Nē, man ir jāpabeidz plakāts un jāuztaisa n-tās huiņas, kaut arī es vairs neredzu nekam jēgu - dzīvei kā tādai. Mēs esam nekas, jā labi skudras ir vēl lielāks nekas, bet visi jau zin, ka tas Visums ir liels un mūsu planēta ir mazs sūds, so - kāpēc mēs vispār dzīvojam, cīnamies, apmierinam savu ego un nogalinam nevainīgos, ja visi agri vai vēlu šā kā tā no šejienes pazudīsim!? Kur ir tā sāls?