Lai sasniegtu lielās lietas ir jāizkāpj no savas komforta zonas, un tas ir jādara nemitīgi, lai nezusutu dzinulis cīnīties. Tieši tā, kā pirms vairāk kā gada es izdarīju ar savu sociālo dzīvi. Tas viss nozaga miega stundas, dažbrīd gribējās padoties un kļūt par normālu studentu - jā, sesijas laikā, kad teorētiski ir jācep kursa darbi, es cepu visādu plakātus un citus šītus. Un tā tas viss arvien ir audzinājis raksturiņu un pilnveidojis mani - ja kādu dienu es būšu boss, es ļoti lielu plusu darba intervijās došu tiem cilvēkiem, kuri studentu gados ir ņēmušies pašpārvaldēs un bīdījuši projektus - ja viņi reiz ir spējuši ņemties par baltu velti, tad viņiem ir cita attieksme pret lietām un darbiem, un ir lielāka cerība, ka viņi tiešām darītu un izdarītu lietas, nevis visus dienu sēdētu draugos vai visu darītu naudas dēļ [ja godīgi šis viss ir izskolojis arī mani - vairs nav jautājumi, kas man par to būs, jo atbilde jau ir češā - pieredze - tas ir kkas vērtīgāks kā nauda, to nevar pazaudēt vai iztēret].
Tieši tā iespaidā pēdējās dienas prātoju par to, kādi ir mani sapņi, ko es gribu sasniegt, jo šobrīd pašpārvalde ir jau zināmā mērā diezgan liela komforta zōna. Jā, pēdējie projekti, kuros man ir lielāka atbildības nasta utt, ir nedaudz lielāks izaicinājums, bet ne pietiekami. Un tā es domāju, domāju, un tad viendien vecais kara cirvis pasvieda domas par to, kāpēc man nenodarboties ar foto kā profesiju - viņai bija aizķērušies kkur tie fudžija laiki un drošvien arī vien no veiksmīgākajām sesijām Mangaļsalā. Pienāca nākamis vakars un runājoties ar savu drosmīgo, nedaudz svaigāko cirvi, atcerējos mūsu 12. klases sarunas par vīzijām, kā mēs viena otru redzam pēc 10 gadiem. Viņa mani redzēja mākslinieciskās nekārtības apgarotā divstāvīgajā dzīvoklī kā fotogrāfi - nu kkā tā. Vēl tas ļoti sasaucās ar vecas paziņas Elīnas reiz teikto par to, ka manās bildēs kkas esot un man kkas esot iekšā, kkā tā. Bet tie jau ir tikai draugi un paziņas.
Ir jau protams variants, ka es nododu savu sīko drošās rokās un laižu uz citām zemēm sūri grūti strādāt, strādāt, strādāt, sapelnīt naudu nopirkt labu aprīkojumu, turpināt sūri grūti strādāt un attīstīt savas spējas. Bet tas viss būtu vnk kliedzošs izkāpiens laukā no savas komforta zōnas - vienmēr siltā dzīvokļa, kur vakariņās var pagatavot ko viens sirds kāro, no laiskiem vakariem klīstot pa netu. Tā būtu patstāvīga, pieauguša cilvēka dzīve. Cita pasaule.
Bet kas zin, kas zin..
Bet pozitīvākam nobeiguma šeit ir trīs puiši, kuru bildes mani spēj piesaistīt.
Latvju puika
Brazīlis:

Norvēģis:


Lai miers ir ar jums un jūsos!