Tad, kad kāda amatpersona saņem/iedod kādam kukuli, tad mēs čīkstam un pīkstam, bet to, ka maksājam kukuļus ārstiem, ceļu policistiem, to mēs esam jau aizmirsuši. Tas jau esot sīkums. Bet vai tad tieši tāpat nedomā arī tie visi ierēdņi un citi turīgie? Ne velti jau saka, ka apetīte rodas ēdot. Cilvēkam esot vajadzīgs tikai pusgads, lai esošā alga šķistu par mazu esam un prasības augtu.
Beidzot būtu laiks sākt saprast, ka Latvija ir mēs, Latvijas valsts iedzīvotāji, nevis ierēdņi, ka mēs paši veidojam šo valsti. Es gribētu kādu dienu pamosties valstī, kur normāli ir smaidīt līdzcilvēkiem, censties uzlabot, nevis sabojāt citiem garastāvokli, vienmēr censties darīt visu kvalitatīvāk un iemācīties kļūdīties, 'darīt to, ko mīli, un mīlēt to, ko dari'.