Aptuvenā patiesība
Recent Entries
5/31/10 09:50 pm
Jocīgi. Atkal sajūta kā beidzot vidusskolu. Un atkal es nezinu KO TĀLĀK.Vienu brīdi aizstāvēt bakalaura darbu man likās neizdarāmi. Tagad tas liekas kārtējais ķeksītis. Hm, varbūt tādēļ, ka jau neaktuāls. Tas ir tik jocīgi. Tas ir tāpat kā dzert kafiju un mirklī kad to izdzer- tajā mirklī krūze paliek lieka.
5/25/10 11:12 pm
Vienlīdzīgie ir pārāk vienlīdzīgi, lai izlemtu, kurš izlems. Mēs izlemjam, tādēļ nevaram būt vienlīdzīgi.
Atradu 11.klases pierakstu kladē, un ieslīgu pārdomās.
Ļoti baidos no aizstāvēšanas. Ļoti žēl Kūļa un nav ne jausmas,kādā veidā viņš būs mans recenzents.
Jau 3 dienas nav laika pat pabarot suņus. Labi, ka ir cilvēks, kas to izdara bez jebkādas bošanās. Un labi, ka man nav nekā vairāk par suņiem.
Bērnu negribu līdz vismaz 26. Kādā žurnālā bija labs raksts- sievietes "iegādājas " bērnus kā tādus suņus vai kaķus un nemaz nesaprot ,ko tas nozīmē, kāda atbildība tā ir.
Pie tam kaut vai bērna audzināšanas psiholoģija. Bērnu ir tik vielgi padarīt par morālu kropli, ka labāk vispirms tikt galā ar sevi. Citi to neizdara visu mūžu, un turpina morāli slimo sabiedrību.
Atkal esmu te. Un ko tas diez nozīmē.Attēlā Kātiņa jeb
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kotori</b> darbiņš, domāts kā tetovējums man. Pat ja man tie nepiestāv. 
2/8/10 11:14 pm
Pēcgarša, kas rodas pēc kļūdām, ir kā ribās iesprausts karogs- nepilnīgs
1/5/10 09:50 pm
Tā. Sen nav rakstīts. Laikam uzkrāto stresu kaut kur ir jāliek, dažādos veidos.Stress ir tikai emocija. Emocijas ir jāizlaiž sev cauri un jāatmet, tā vismaz būtu prātīgi. Jo mans stress neko nemaina, nu varbūt vienīgi uz slikto.
Šodien vajadzēja mācīties.
Bet ko es darīju?
Pazudu ar suņu pajūgu mežā uz divām stundām.
Motivēja tas, ka suņi strādāja lieliski, beidzot iemācījušies klausīt pavēlei stāt, tam gan piepalīdz arī bremzes, kas tagad strādā abas.
Laikam viņus savukārt motivēja tas,ka 3 dienas nebija bijis laika ar viņiem nodarboties...
Un patiesībā tādu ātrumu no viņiem dabūju ārā pirmo reizi. Visu ceļu, kādus 4km pilnā ātrumā, auļos, neapstājoties ne pie citiem suņiem, ne pie kā cita. Vienkārši forši.
Bet tomēr muļķīgi.
Vajadzēja man sēdēt pie mācībām, pat tad ja savas distances beigās es vairs neredzu tam nekādu jēgu. Vienkārši ir jāpabeidz iesāktais. Tikai kā fucking pienākums.
Es pat nezinu kas ir muļķīgāk- saņemties vai nesaņemties
Izglītība ir verga dālderis, lai labi strādātu citam. (tad, ja tā iegūta papīra dēļ) bet tieši papīra dēļ es to tagad daru. Interese sen jau ir zudusi. Patiesībā vnk paņemts ir viss, ko vēlējos.
Sapratu,mainījos un vēlos iet. Pienākums liek palikt un mocīties.
Un labākais ir tas, ka es pat zinu, ka nekad nestrādāšu kaut ko ar to saistītu, un ko gan es varētu strādāt?
Jau zinu, ka ņemsimies ar mašīnām. Tā taču labi var nopelnīt un arī patīk. Kas vainas?
Saruna ar sevi. Būtībā nepieļaujama. Provocējoša.
Eh
9/17/09 04:04 pm
Kas ir tie nosacījumi, kas cilvēku padara cienījamu kāda acīs? Vai tie ir universāli?Vai tiem ir jābūt universāliem?
Ja viens cilvēks neciena otru, tad ko tas liecina par viņu pašu? Vai var necienīt cilvēku kopumā, pilnībā? Ja cilvēks neredz otrā cienījamas šķautnes, vai tas nenozīmē, ka tas vnk nav īstais cilvēks?
9/16/09 08:18 pm
Neauglīga saruna ir kā kuce, kas apslienājusi savus mazuļus un ar to pašu muti cenšas tos atkal nolaizīt sausus.8/31/09 11:41 pm
Apsēdos dīvānā un sapratu, ka kļūdu virkne mani ir novedusi no ceļa.Pasaule ir tik plaša, pasaulē ir tik daudz saules, ka, ja tu labi gribētu, varētu visu dienu braukt tai pakaļ un palikt gaismā.
Tāpat arī var palikt tumsā.
Tāpat var palikt tur, kur esi, un aizmirst, ka ir arī ar ko salīdzināt.
Salīdzināšana var nogalināt, jo tā ir objektīva.
Sasodīts, jā, rutīna. Es ceļos, es esmu, es eksistēju, man ir veicamo darbu saraksts vai arī tāda nav, man ir neliels off-road uz veikalu, pilsētu, pie draugiem, tad mājas ar suņa rejām, suņa vajadzību izpildīšanu vai noskatīšanos, kā to dara citi.
Es gribu elpot- gribu ceļot, kaut ne pārāk tālu, gribu runāties mēnessgaismā, sveces gaismā, saules gaismā sienāžu pielietā pļavā, es gribu tikt mīlēta, nēsāta uz rokām, es gribu, lai man top piedotas manas kļūdas, es gribu, lai man pavaicā piedošanu par sāpēm,lai es varu no sirds aizmirst un iet tālāk, es gribu siltas sarunas, kas atkausē ledu, es gribu kaut vai tepat uz jūras krastu novakarē siltā segā, bez suņa, bez bez bez nekā cita kā tikai mums, es gribu glāstus, kas liek notrīsēt, es gribu justies atkal kā sieviete, es gribu braukt ar savu melno nezvēru neprātīgā ātrumā pa tumsas un atvasaras pielietu lielceļu, es gribu būt nepieradusi pie circeņiem, kas dzied visās šķirbās, es gribu tos no jauna izdzirdēt tāpat kā mūsu izdegušo mīlestību. Es gribu vēl just. Es negribu nocietināties un palikt sāpju un stinguma momentā ar masku "viss kārtībā". Es gribu ieelpot šo gaisu un sajust kā tas nokņud manā pavēderē, radot apjausmu, ka esmu vēl dzīva.
Mana dzīve ir kā bomzim iedota teātra biļete, aizmirstot, ka viņš to nekad nespēs novērtēt, jo viņš nav ticis vienkārši pie ēdiena.
7/14/09 09:38 pm
Ja džeks sauc sievieti par sīkpirdi, tad vai viņš viņu ciena? Un vai viņš vispār ir vīrietis?
3/12/09 05:31 pm - Fragments no sarunas
Artūrs: Agnese, pasaule nav konstrukts, pasaule IR. patiešām, nevajag dubultot realitātes. un kritikai nav vietas, jo realitāte pastāv neatkarīgi no kritikas. un neatkarīgi no tava viedokļa par realitāti. ja tu veido realitati kā konstruktu- tā zūd, jo kļūst par atvasinājumu, funkciju no realitates. piemēram, ja mēs veidojam pasaules funkcionālo modeli, tad pasaule, drīzāk, izskatās pēc rotējošas virsmas barankas, savādāk tā vnk nespēs funkcionēt. jebkurai sarežģītai lietai ir vienkāršs izskaidrojums....Es :Nu tas ir viens no uzskatiem. Bet kā uzskats tas ir? pasaules? tas ir cilvēka uzskats, kā jau viss,kas ir uz pasaules. cilvēks gan protams to nav radījis,bet viņš ir radījis redzējumu,kurš kalpo par vienīgo īsto realitāti. pat ja īstenībā viss ir melnbalts,mēs to redzam krāsainu. un mēs jau arī esam tie vienīgie,kas spēj par to runāt. pasaule eksistē uztverē.
.....fragments no kāda digitāla strīda. ja kādam ir ko teikt ...
bāc,es tiešām gribu saprast. jā,tagad,savā- piektdienas vakarā. visi jau tāpat zina,ka esmu jocīga kāda vairs starpība.
3/10/09 04:41 pm - Skumji/ reāli
Automašīnas baltais ksenons man asociējas tikai ar šo ziemu,kura aiziet.Ātrums līdz kuram esmu tikusi ir 80 km pa rumbulas lidlauka ledu vai sniegu. Kad pie šāda ātruma norauj roceni, sajūtas ir neaprakstāmasa. Bet maksa- viena sasista mašīna, patiesībā pati mīļākā no tām,no kuras nācās atvadīties.
Suns gudrām,vienu zilu,vienu uz pusi zilu,uz pusi brūnu, acīm skatās uz mani un ,zinu,ka saprot visu. Tikai nekalausa necik.
Kad mēģina viņam ko iemācīt, elementāri-teiksim sēdēt,otrs,vecais suns pienāk klāt un sāk izpildīt šīs sev zināmās komandas. Viņš izstiepj savu uzticīgo purnu ar gudrajām un bezgala labsirdīgajām acīm un nesaprot,kāpēc par to nesaņem gardumu.
Skumji jau sanāk. Kā Kātiņš teica- viņš ir vecs,nesmuks,bet mīļš orgānu kopums. Un cerams ka vecumdienās mēs nebūsim viņa vietā.
8/12/08 08:02 pm
Tikai kaut kādā krīzes momentā tu ņem un iepazīsti cilvēku. Pa īstam.bet nevar teikt,ka viņš ir cits. Viss nav tik vienkārši. Viss summējas.
Un tieši tad viņš ir visīstākais. Mainās vienīgi notikumu biežums un sekas.
Maskas valkāšanas brīžos cilvēks tev liekas laipns un draudzīgs, vienvārdskaot- feins.
Un tad tu ieraugi kripatiņu zem meskas. un nožēlo,ka tajā brīdī esi skatījies uz to pusi..
Mašīnas ir skaistākas par cilvēkiem. tās ir uzticamas un uzticīgas. tās ir.
Nevarētu teikt,ka man neveicas. Nē,noteikti,ka nē. Es augu. Par visu,kas tev ir ,ir jāmaksā. Jo vairāk mums ir ,jo vairāk no mums arī prasa.
Attopies,daudzstāvu kode!
Nokāp piesaulītē paspēlēties ar saules stariem uz smaržīgā asfalta. Galu galā tieši tā ir smarža,ko tu turpmāk pazīsi vislabāk. Kad noziedēs pēdējās īstās meža zemenes,tad,jā tad tā vietā nāks asfalta un putekļu smarža.
1/16/08 09:10 pm
Balts vilks ar trim spārniem dzīvo man dvēselē. Brīžam es atveru citas acis un iemiesoju viņa spārnus un garo purnu. Tad es esmu brīva, bet neīsta kā mākslīgās krūtis, kuras glāsta iedomīgi vīrieši no modes žurnāliem.Mēnesnīca ar skatienu padzina mani no asinssarkanā mustanga sāniem un mans sapnis bija izdzēsts,vel nepaguvis iesākties. Vakar biju to aptinusi ap stabu,kā ikveinu mašīnu,ko mīlēju.
10/10/07 07:15 pm
Domu piesaulītē viņa lasa tārpainas sēnes.Un visas izmet
5/18/07 10:17 pm
Klauns ar spīdīgām acīm un sludinātāja dvēseli.5/1/07 07:55 pm
Vispēr cilvēki paši uzprasās gan uz necieņu,gan konfliktiem,gan arī protams pretēji- uz dievināšanu.Kā teikt- dod man iespēju Tevi necienīt un es savu iespēju garām nepalaidīšu.
Powered by Sviesta Ciba