Miss Doherty

Ārprāc, kāds smiekls mani tikko parāva!

Pa LNT iet par latvieti apraksts. Vidējais k-kāds rādītājs or smth. Waax vienk - loool ^_^

latvietis ir inteliģents. gada atziņa. prieks, protams =)

Es gribu redzēt "Inside Deep Throat". Gribu. Gribu, gribu, gribu...

Es gribu vēl daudz ko, bet par to runāt mēģinot man lūpas saslēdzas...

Ak, atcerējos k-ko smieklīgu - "maniem zirgiem lauztas lūpas". Saplīsušas kājas. Izkritušas acis un nav mēle. Kāds sparata? Neviens...

5 stundas turp, piecas stundas atpakaļ. Uz vietas 50 minūtes = 30 minūtes pie Rāznas ezera, kur bija tik auksts, ka neizlīdām no autobusa (turklāt desiņu ēšana nebija nekāds pamudinājums mēģināt tomēr nenosalt).

Tas bija ekskursijas apraksts. Bez pārspīlējumiem. Noklusējot to, ka bija vēl arī 3 "zaļās pieturas", kā to nosauca spiedzošās bikbokmeitenes, kas visu ceļu ar savu vājprātīgo ķērkšanu - mēģinājumu izveoidot ko līdzīgu dziedāšanai, un splagajiem smiekliem ik reiz, kad autobuss straujāk sabremzē (jā, viņas stāvēja kājās, lai izbaudītu to, kā autobuss nobremzē). Un nepieminot, ka bija arī 2 veikalu apmeklējumi - pirmajā reizē aizgājām uz tuvumā esošo baznīcu ievērtēt skaisto, gotisko arhitektūru (manuprāt, tā bija Rēzeknes katoļu baznīca, bet nu gadās īsti neatcerēties). Par baznīcas apmeklējumu - arī viena skolotāja bija aizgājusi un pamanījusi mūs banzīcā, pienāca klāt un teica, "Prieks, ka kādam interesē arī apskatīt vienu no Latgales skaistākajām banzīcām, ne tikai veikalu."

Vēl kas pozitīvs - pārsteidzoši jauki 4/5 klases skolnieki - 3 puikas ^_____^ - Cālītis (tāds apaļš blonds cālītis, kuram mute palika vaļā klausoties Šalles dziesmas), vēl viens apvēlies cilvēciņš ar smukām acīm un viens smuks puika, kuram vārdu neatceros...

Bet kopumā ņemot - bija labi. Varēja atsēdēt di*** līdz jēlumam ^_____^

Rītalgebrā ieskaite. Cik labi esmu sagatavojusies? Ui... necik. Vispār nemaz, neko, nekā nezinu. Ne - maz. Ne - cik. Ne - ko.

Un ko es daru tā vietā, lai mācītos? Drukā cibā, to, ka nemācos. Cik loģiska un pareiza rīcība...

Tad rodas jautājums - kāpēc tā? Vina no atbildēm - slinkums. Der gandrīz vienmēr. Arī šoreiz, tomēr tikai mazliet. Nogurums. Pirmkārt jau, es esmu gulējusi 4 stundas, otrkārt, visas tās mākslas skolas un teātri un pulciņi... tas nežēlīgi nogurdina.

Atvelcies mājās pus7 un gribi tikai ieslēgt mūziku, iekrist gultā un atslēgties no visa. Nu un ja mēs tā iespringstam - pirms tam paēst. Un viss. Neko vairāk. BET - kas tev to dos? Nekā nesanāk. Istaba tā pievandīta, ka sakārtošanas nolūkos uz grīdas izveido trīs čupiņas - sastum mantas kaudzēs, lai var pa istabu k-kā pārvietoties. Nemaz negribas tur uzturēties. Un kāpēc tā - skolai taisi k-kādus darbus un tad jūties kā tik nodzīts zirgs, ka vienīgais ko ar sevi vēl spēj izdarīt ir nošaut... tfu, iegāzt gultā. Labi, ka vismaz silts tur ir.

Es negribu pāralasīt šito ierakstu, jo jūtu cik nesakarīgs tas ir. Tā notiek, ka smadzenes ir samežģījušās aiz pārpūles.

Visiem reiz apnīk.

Down’s syndrome

Tikko redzēju klipiņu sistēmas dziesmai "question" - skaists.
Man gribējās to pateikt.

Ja reiz par klipiem, tad gribas pateikt, ka arī Aerosmith klipi ir skaisti. Gandrīz visi. Vismaz man dikti patīk. Īpaši jau "Jaded". Un "Crazy". Un Tailera meita Līva ir skaista.

Un aziātes vispār ir skaistuma kalngals. Vispār aziāti.

Un rudens ir skaists.

Lapas ir skaistas.

Un melna tuša un tinte ir skaistas. Un melns ir skaists.

Un ir skaisti, kad es palieku sviestaina. Kā tagad.

Stresains rīts.
Interesanta diena.
Chill out vakars.

Visam priekšā liekams - samērā.

Bet ir labi.
Eju gulēt.
Ar labunkati. Šovakar pat visiem.

Man vajag, lai mani samīļo. Tagad. bet neviens to nedara. Un rīt, kad kāds tā varē izdarīt man to nevajadzēs... ak es. Idiote.

Kaut kāds trakums - pat šeit vairs neko nevaru ierakstīt. It kā visādas domas, it kā visādi darbi, it kā visādas sajūtas, bet es nevaru izdomāt. Un nemaz ne līdz galam - pat iesākt grūti.

Šodien bija mācību ekskursija - latviešu strēlnieku piemiņas vietas. Tīreļu purvs, Ložemtējkalns un vēl visādas piemiņas vietas. Bet man patika! Un vispār - man beidzot iepatikās latviešu vēsture! Pat ne iepatikās, bet vienk salikās interesanta - iepazīšanas vērta.

Whatever happens, I’ll leave it all to chance Another heartache, another failed romance

Man ir silts kakao, man ir mirklis. Mirklis tikai man. Man skan R.E.M. Man skan Losing My Religion. Man ir iemesls justies nogurušai. Man ir iemesls atkal čīkstēt un sūdzēties. Man ir iemesls domāt. daudz un grūti. Bet man ir arī izvēle. Man ir iespēja justies labi arī tā pat vien.
Es izvēlos būt laimīga.
Šobrīd.
Sev.

Skola nogurdina. Man ir grūti mācities. Fizkiski grūti. Joprojām vasaras laiskums nav mani atstājis. Ķermenis atsakās mobilizēt sevi darbam.

 Joprojām gribas mosties, kad saule uzsākusi savu ceļu lejup, joprojām gribas doties pie miera reizē ar pirmajiem rītausmas priekšvēstnešiem, joprojām pamostoties gribas domāt - tāā, ar ko tad man šodien jāsāk izklaides?! Joprojām pirms atlūšanas gribas runāties ar mīļiem cilvēkiem stundām ilgi līdz acis pašas aizkrīt un aizlīp.

Un negribas laikā, kad saulīte jau pāri savam augstākajam punktam, nīkt skolā un censties piespiest sevi iekalusīties skolotājas runāšanā par Vjetu, par Neatkarības karu, par citoplazmas organoīdiem, par sēra dioksīdu, par virzes kustību, par Prateritum, par... par... par...

Negribas mosties reizē ar pašu saulīti, lai nīgri domātu - atkal! Atkal, atkal, atkal... Nu kāpēc atkal skola? Kāpēc pēc tam vēl tās un tās un tās nodarbības? Kāpēc atkal tā?!

Negribas pirms ieslīgšanas nekvalitatīvā dažstudnu miegā mocīties, sēžot pie burtnīcu un grāmatu kaudzēm, lai līdz ar pēdējiem brīžiem pie samaņas, aizvilktos līdz gultai un pamostos ar sasarkušām acīm, jo tuša nav notīrīta, gulēts nav labi un spilvens joprojām tas pats vecais sliktais, kas kunkuļains no vienas vietas. Tas pats no pagājušā gada. Tas pats no 01.09 - 31.05.

 

We're part of a story, part of a tale
We're all on this journey
No one is to stay
Where ever is it going
What is the way?
We're part of a story, part of a tale
Sometimes beautiful and sometimes insane
No one remembers how it began.

Vieni aizbrauca, vakarā atbrauks citi... un tā tam, tā tam būs griezties kamēr pasaule sev vēl tic...

Cilvēki ienāk mūsu dzīvēs, aiziet... Ienāk uz mirkli, kaut kur satiekamies un atkal šķiramies. Daži paliek ilgāk, pēc citiem sāp, dažus ilgojamies atkal satikt, no citiem vairamies... 

Ehz, vispār zināmas patiesības, bet man pēdējo dienu notikumi atkal lika par to padomāt. Dīvaina sajūta, kad palūdz - liec mani mierā! Nu tā - davai atšujies!

Otra lieta no cita cilvēka - braucu ciemos, gribu Tevi redzēt!

Nekā neparasta, tikai tā... savādi. Vienā dienā tā - viens ilgojas, otram tik ļoti zb, ka mīļi izsaka savu vēlmi tikt no manis vaļā. Bet visiem labs jau nekad nebūsi.

Ienāca prātā dziesmas teksts - ja tu beigsi baidīties, es varbūt beigšu izlikties...

Gaidu kādu cilvēku. Varbūt pat vajadzētu pārstāt izlikties...

Man patīk brīži, kad ciemiņi atnākuši, kad pie galda visi priecīgi čalo, kad uz galda ir dažādas garšīgas lietas, kad satiek sev mīļus cilvēkus... Šobrīd krustvecāki ciemos. Pilnai noskaņai trūkst tikai vakars. Ir labi. Mammas dzimšanas un vārda dienu atzīmē. Uzdāvināja kamasutras šokolādīti. Viena no jaukajām "mazajām" dāvaniņām. Man patīk viņu paradums vienmēr braucot ciemos dažādas "mazās, jaukās" dāvaniņas atvest. Katram tādu, kas tieši viņam piemērota. Man šoreiz atveda puķkāopstu pastēti. Tik mīļi! (es veģetāriete, tāpēc tas tā mīļi) Un mazais jaukums Ravita! Tik mīļš un skaists bērns! Bet vispār man mazi bērni nepatīk. Kā teica Miranda no Sex & the City -man nepatīk bērni, man patīk tikai savējais!

Un tomēr man šodien labāk gribas tikai ar smaidu sejā nolūkoties uz viņu prieka sajūtu. Varbūt vēlāk jāpievienojas, bet nav šodien tā diena, kad gribētos man būt tuvāk ar tuviem cilvēkiem.

 

Es šodien pārdevu SavuLielākoDārgumu pa ls 5... :/

Ir slikti, kad nesaproti otra jūtas, vēl sliktāk ir, kad nesaproti pats savas jūtas.

Kā apmaldīšanās. Un mazliet bail.

Man ir bail atkal mēģināt...

Skolā biju tikai uz pirmajām trim stundām. Un jau tas bija par daudz. Mājās gulēju, gulēju, gulēju tagad piecēlos un visbeidzot uzliku mūziku. Tas palīdz. Nebiju iedomājusies, bet tiešām uzreiz labāk paliek.

Šodien ienāca prātā, ka pārleiku liela uzbāzība ļoti atgrūž. Turklāt uzbāzība - tas nav negatīvā nozīmē. Šoreiz. Tikai priekš manis no dažiem cilvēkiem pārleiku liela uzmanība galīgi nav vajadzība. Brīžiem tas šķebina. Un sliktākais, ka pēc tam sliktijūtos ES.

Eh... vai tik man nav iekaisušas smadzenes? Vismaz domājas tā it kā tur jau pūšanas procesi būtu sākušies - t.i. - nedomājas. Pat vienkāršu domu nevaru vārdos izteikt...