Skola jūras vietā
Skola nogurdina. Man ir grūti mācities. Fizkiski grūti. Joprojām vasaras laiskums nav mani atstājis. Ķermenis atsakās mobilizēt sevi darbam.
Joprojām gribas mosties, kad saule uzsākusi savu ceļu lejup, joprojām gribas doties pie miera reizē ar pirmajiem rītausmas priekšvēstnešiem, joprojām pamostoties gribas domāt - tāā, ar ko tad man šodien jāsāk izklaides?! Joprojām pirms atlūšanas gribas runāties ar mīļiem cilvēkiem stundām ilgi līdz acis pašas aizkrīt un aizlīp.
Un negribas laikā, kad saulīte jau pāri savam augstākajam punktam, nīkt skolā un censties piespiest sevi iekalusīties skolotājas runāšanā par Vjetu, par Neatkarības karu, par citoplazmas organoīdiem, par sēra dioksīdu, par virzes kustību, par Prateritum, par... par... par...
Negribas mosties reizē ar pašu saulīti, lai nīgri domātu - atkal! Atkal, atkal, atkal... Nu kāpēc atkal skola? Kāpēc pēc tam vēl tās un tās un tās nodarbības? Kāpēc atkal tā?!
Negribas pirms ieslīgšanas nekvalitatīvā dažstudnu miegā mocīties, sēžot pie burtnīcu un grāmatu kaudzēm, lai līdz ar pēdējiem brīžiem pie samaņas, aizvilktos līdz gultai un pamostos ar sasarkušām acīm, jo tuša nav notīrīta, gulēts nav labi un spilvens joprojām tas pats vecais sliktais, kas kunkuļains no vienas vietas. Tas pats no pagājušā gada. Tas pats no 01.09 - 31.05.
Un kas ir vēl nomācošāk - pēc dienām, kas nav pavadītas skolā, tur atgriezties ir vēl grūtāk, jo atkal ir apjausts - ir bijis savādāk. Bijis. Tagad tā vairs nevar.
Jāsaņemas, dziļi jāieelpo un jāmēģina ieslēgt sevi paciešanas režīmā - galu galā pat visļaunākais reiz beidzas...
un atgrieztis ir grūtāk, bet, lai tā nebūtu, es sevi sakārtoju un mēģinu noskaidrot, saprast, kā lai to visu neņemu par pilnu un neievainoju sevi.
--->>
"paciet, paciet, paciet, izturi, izturi, izturi, neņem vērā, neņem vērā, neņem vērā "
;)
Bet var jauarī izvēlēties grūtāko ceļu - mēģini tajā visā atrast k-ko pozitīvu!
par to iepriekšējo - skan mazliet smieklīgi, bet tā nu tas ir. tajā brīdī, kad kāds atkal šļāc ārā savu indi, man jāuzliek Neņemvērā vairogs un tad, kad jau indes ir par daudz, es paķeru savu vairogu un paeju no viņiem nost. tad es sāku kalt vēl stiprāku vairogu, kas ir imūns pret indēm. tam vienkārši sanāk smiekli un tas apdzēš ugunīgo indi ar ūdeni. :)
Ir tāds teiciens (vispār lasīju pie anekdotēm, bet whatever) - vientulība ir varenas jūtas, tās apvieno miljonus. Pārfrāzējot - naids pret skolu ir varenas jūtas, tās apvieno miljonus.