Miss Doherty

laine_sweetness teica, ka man dzīvē ejot kā amerikāņu pīrāgā. protams, nav jau diez kāds salīdzinājums, ņemot vērā, ka es tiecos uzskatīt, ka mana kino gaumīte ir mazliet labāka par to līmeni, tāpēc es vakar darīju ko lietas labā:

es jutos kā dakterīšu seriālā. vai nu hausā vai grejas anatomijā [kuru starp citu es gribu redzēt, tikai hvz kad iet]. no american pie uz seriālu - arī jau diezin kas nav, toties realitātes izjūtas koeficents paaugstinājās - skābekļa maksa uz sejas, pulsa un asinsspiedina mērītājs uz rokas, tā sirdslīnija mirgo acu priekšā, māsiņas apkārt kaut ko nomierinošu runā, fonā kaut kur kāds kliedz; viss pēc labākajām klišejām.

bet viena klišeja man izpalika - pamostoties es nerunāju muļķības, es ļoti, ļoti raudāju, jo man tik šausmīgi sāpēja. un māsiņa visu laiku - neraudi, neraudi, bet es sasodīti nevaru neraudāt.

bet viss ir labi, aiziešu vēl pie daktera, kurš izskatās kā izvarotājs, un tad jau cerams, ka viss.