Mums skandina, ka viss ir mūsu rokās. Mūsu dzīve ir apzinātu izvēļu virkne, mēs esam noteicēji. Tad sāk piezagties iluziora sajūta, ka esi pats savs Dievs. Liktenis? Sātnans. Karma? Viss kopā. Tikai retu reizi sanāk atcerēties, ka ir lietas un notikumi, ko nevaram ietekmēt ar savu lielo Es.
Zaudējums un vientulība nodauza tos kantaini spītīgos visvarenības stūrus, aizbāž ar netīru lupatu bravūrīgi bļaurīgo sludināšanas caurumu, iluziorās veiksmes peles, trīcošas un nosvīdušas, iemūk vistumšākajās alās. Nav viss tik vienkārši, kā sākumā šķiet. Tas it kā pamats citreiz tiek izsists tik pamatīgi, ka neviens dievs īsti nevar izpalīdzēt.
Žēl. Jo nekad neviens, pavisam godīgi, nav tam gatavs.
Man kaut kā nesanāk.