Emocionālā sīknauda

Plānotais: vienatne, domu sakārtošana, enerģijas atjaunošana, sociālo normu ignorēšana, darbs, miers

Reālais: Galvā totāla vate, domu vienkārši nav. Pastrādāt, tas ir, sēdēt pie datora, pagrūti, jo visu laiku ir, ko darīt. Vienas dienas laikā uzpeldēja 3 ciemiņi, visi 3 patiesībā ir uzlikuši pienākumu apciemot/piezvanīt utt. Mokos vainas apziņā, ka vakar neaizgāju ciemos. Mokos vainas apziņā, ka īpaši cītīgi nestrādāju. Mokos vainas apziņā, ka neesmu atvērusi nevienu grāmatu, bet sēžu nolādētajā skaipā.

Kāds vēl miers, vienatne, darbs un domu sakārtošana?  :)

Vakar sēdēju ārā un pilnīgā miera stāvoklī ļāvos, lai saule silda seju. No verandas viens atmodies tauriņš mēģināja realizēt bēgšanu no Šaušenkas un ar manu palīdzību to arī īstenoja. Galu galā biju pateicīga, ka pirmais tauriņš, ko redzu, pa ilgiem gadiem ir raibs, nevis garlaicīgais dzeltenais. Tā nu mēs viens otram noderējām :)

Un pavasaris ir viens no maniem uzticamākajiem draugiem, kādi vien ir bijuši. Būtībā arī viena no dzīves lielākajām mīlestībām - lai cik mulsinoši tas nebūtu.

Vasarā viņai būs 79 gadi. Viņa ne vakar, ne šodien neslēpa sajūsmu par to, ka esmu ieplānojusi šeit, laukos, pavadīt 2 nedēļas, jo man esot "saimnieka gēni un mīlestība pret māju no senčiem".

Viņai pirms 2 mēnešiem nomira vīrs. Tajos gados precējās aptuveni 19 gadu vecumā? Es domāju,ka nenošautu greizi, ja teiktu, ka viņi kopā nodzīvoja 50 gadus.

Gribēja, lai atnāku ciemos jau vakar. Papļāpāju turpat, pagalmā, bet ciemos, redz, neaizgāju. Toties aizgāju šodien, kaut uz to pusotru stundu. Viņa cilāja un komentēja fotogrāfijas, kas man būtībā gandrīz neko neizteica. Sūdzējās, ka nav vispār neviena, ar ko parunāt, un kopš vīra nāves esot pasliktinājusies atmiņa. Piemēram, viņa nespēja atcerēties, vai vienai no meitām ir vīrs. Pati par to smējās, jo beigās saprata, ka meita vienkārši dzīvo ar savu draugu. Vairākas reizes tika pieminēta draudzene Elza un viņas meita, kura tā arī nav uzzinājusi, kurš bijis viņas tēvs. Bet Elza esot bijusi tāda vieglprātīga - esot bijusi tādas reizes, kad pie viņas brūtgāni atnākuši, neko nesakot, ielīduši gultā un no rīta aizgājuši prom. 

Viņa pateica lielu paldies, ka atnācu un nosauca par labsirdīgu cilvēku, jo daudz smejos un smaidu. Arī par šo piezīmi es nosmējos - teicu, ka tik laba neesmu gan.

Rīt jāiet atkal.