Princese Zeltīte

elina @ 11:10: dažas ceļojuma piezīmes. Jebšu atskaite, lai pati neaizmirstu , kā dzīvoju :)
Tātad viss šis varenais ceļojums sākās 3.augusta vakarā, kad 3 drosminieki - elina, namtar un procesors devās uz Rīgas autoostu, lai kāptu autobusā Rīga-Minska. Autobuss, protams, pilns ar slāvu tautības cilvēkiem, līdz ar to visi autobusā ir nikni viens uz otru un neļauj pat lāga iedzert un parunāties, tāpēc visa nakts tiek pavadīta tādā kā pusmiegā, jo autobuss, protams, nekādā veidā nav piemērots ērtai šņākšanai. Pirmais iespaids par Baltkrieviju ir "šausmu filma", taču tikai viena iemesla dēļ - viss tur ir tik plašs, ka paliek bail, nekur nav nekādas saspiestības, visi ceļi vismaz 3 joslās uz katru pusi, gājēju celiņi tik plaši, kā mūsu Brīvības iela un cilvēku uz ielām maz. Ierodoties Baltkrievijā, obligāti jāreģistrējas milicijā 3 dienu laikā, iemesls tam man nav skaidrs, taču mēs izlēmām noriskēt un to nedarīt, jo mazliet asuma ceļojumam nekad taču nav par daudz. Pirmās 3 dienas tika pavadītas brutālā dzeršanā starp hattrick spēlētājiem absolūtos Baltkrievijas laukos, mums nepaveicās ar laiku - visu laiku lija, tiesa, tas netraucēja dažiem entuziastiem gulēt teltī peļķē un dzert visu diennakti un pēc tam vēl spēlēt futbolu. Te nu es sākšu runāt par baltkrieviem. Pirmo dienu es biju viena starp padsmit baltkrievu vīriešiem un tā bija tīrā paradīze - es tiku lutināta kā tāda princese, te man ved šokolādes, te ik pēc 5 minūtēm prasa, vai viss labi, kā jūtos, visi mēģina ar mani runāt un interesējas, lai gan tieši tajā dienā es pirmo reizi runāju krieviski savā mūžā, tāpēc man šķiet, ka saskarsme ar mani bija diezgan amizanta. Atšķirībā no saviem 2 vīrieškolēģiem, man diezgan veiksmīgi sanāca izbēgt no smagas dzeršanas, jo es taču esmu dāma un drīkstu darīt kā gribu. Intereses pēc katru vakaru skatījos ziņas - pirms ziņām tiek rādīta Lukašenko uzruna un ziņās pirmā ziņa vienmēr bija par kādu lauksaimniecisku tēmu, es katru vakaru uztrāpīju tieši uz to, cik daudz rudzi kurā Baltkrievija reģionā novākti. Reklāmas baltkrieviem gandrīz vispār nav, bet vislabākā ir tā, kur parādas "Reklāma" un tad 5 minūtes rāda, kā pār pļavu lido stārķis. Visiem baltkrieviem ir riktīgas dzērājiekšas, jo, ja mani kolēģi pēc 3 dienu dzeršanas sūdzējās par akūtām sāpēm aknās, tad viņi tikai dzēra vēl un vēl, mēs toties vairāk ēdām :). Visi mūsu sastaptie draugi bija balsojuši pret Lukašenko, cepa šausmīgi garšīgu šašliku, taisīja zivju zupu ar šņabi, nedziedāja, zināja baltkrieviski, bet runāja tikai krieviski, klausījās 95tā gada hītus, nemācēja dziedāt nevienu baltkrievu dziesmu un bija baigi foršie šā vai tā. Un tas, ka Baltkrievijā nevar bīdīt biznesu ir tikai muļķīgs mīts, jo mani gribēja precēt baltkrievu biznesmenis ar bembi, kura vārdu es diemžēl neatceros. Un vispār Baltkrievijā miljonārs ir katrs, jo brauciens ar mikriņu vien maksā 1300 naudiņas :). Un vēl viens lietuvietis, kas arī piedalījās sākuma hattrick dzeršanas pasākumā, teica, ka Lietuvā sakot, ka latvieši esot nācija bez sejas, bet viņš vispār bija dumjš, un es viņā neklausījos, viņš teica, ka viņš Lietuvā sitot visus nēģerus, ko redzot. No lauku dzeršanas pārcēlāmies uz Minskas dzeršanu, tur vispār bija vareni piedzīvojumi un viesmīlība, bijām daudzos bāros, izstaigājām Minsku un vispār bijām īsti buržuji, jo tur var nopirkt 4 alus un siļķmaizītes par latu. Tālāk bijām nolēmuši doties uz Ļvovu, taču aizgājuši uz staciju, secinājām, ka uz turieni nav biļešu apmēram tuvākās nedēļas laikā, skatamies - oo, ir biļetes uz Sofiju, Bulgārijā. Es saku "braucam!" un nopērkam ar tās biļetes, tiesa šausmina tas, ka brauciena ilgums ir 60 stundas un vilcienā, taču biļetes jau stāv mums kabatā un pēc 5 dienu dzeršanas Baltkrievijā ir vienalga uz kurieni tu brauc. Sēžamies vilcienā un laižam tālēs zilajās. Ukrainas robeža sanāk 4os naktī, tāpēc pirmajā naktī no gulēšanas sanāk ne šis ne tas, baltkrievu un ukraiņu robežzsargi mūs pavada ļoti nelabprāt, jo "kto znajit, kakiji eti latiši?". 8os no rīta mūs modina pavadone, kas stāsta, ka pēc pusstundas būsim Kijevā un stāvēs tur 5 h, bet mēs laukā no vilciena netiksim. Pa šīm 5 h es piedāvāju taisīt romiešu izvirtības - ēst un gulēt, kam visi abi vīrieši piekrīt, tikai mums jau ir beigusies derīgā baltkrievu naudiņa, kā arī vairs nav ūdens, tāpēc ejam gulēt. Pamostos pēc apmēram stundas un saprotu, ka man šausmīgi vajag uz tualeti, saprotu, arī to, ka tualete būs slēgta vēl vismaz 5 h un es nekur netikšu, tad nu man bija raksturaudzināšanas pasākums, kurā namtar dziedāja "strauja, strauja upe tecēj" un speciāli mani smīdināja. Bet vispār cik nu mēs Kijevai izbraucām cauri - nekā tur nebija, milzīgas un negaumīgas monstrīgas mājas un nabadzība pilnīgi visur. Tad mūsu vilcienam nomainīja riteņus, lai mēs varētu braukt pa šaurajām sliedēm, tas arī tāds interesants process, mūs ceļa gaisā un pa to laiku rumāņu suņu bandas ie vilciena diedelēja maizīti. Rumānija gan diezgan garlaicīga - visur tikai kukurūza un zirgu pajūgi, arī ģeogrāfiski skaista nebija, diezgan vienmuļa, tāpēc lielāko laiku pavadu gulšņājot. Taču tad jau ir otrās dienas vilcienā vakars un mēs smuki pārripojam pāri Donavai pilnmēnesī. Bet tad 3 naktī mums bija varens piedzīvojums, kurā namtar pieraujas augšā un nolauž galdiņu vēl pusnemaņā, jo viņam bija briesmīgs sapnis, ka mūs iemūrē, pēc tam viņš puspliks metās vēl pavadonei stāstīt savu sapni, kas, protams, tikai pastiprināja, mūsu ņirgšanu par šo piedzīvojumu nākošo dienu garumā. No rīta mūs atkal ceļ augšā, esam stundas attālumā no Sofijas. Bulgārija gan ir ārkārtīgi skaista - tā kā pasakā, kalni un ielejas, upīte un zirdziņi un tiltiņi, nu, princešu filmas tur var uzņemt vienā gabalā. Vispār brauciens mūsu Austrumu ekspresī bija burvīgs - visu beigās pirkām par dolāru, ēdām rumāņu zivis, pavadonēm paliksim atmiņā uz mūžu un kaut ko tādu noteikti vajadzētu atkārtot vēlreiz. Nonākam Sofijā, kura gan atrodas līdzenumā un sastopamies ar vienkārši briesmīgu staciju un pirmajiem čigānu pajūgiem. Iekāpjam taksī, kur mūs apkrāpj pirmo reizi - par 3 km mums atņem 17 eiro un aizved mūs uz viesnīcu Maskva, kur notiek tāda paša veida laupīšana, par vienu nakti viesnīcā, bet tad mēs Bukgārijā vēl bijām zaļi un nepīkstējām pretī. Sākām Sofijas apskati. Tik mīlīgu pilsētu nekad un nekur neesmu redzējusi, viss tik mierīgs, atkal sajūta, ka esmu kādā filmā, kurā ir veci un smaidīgi onkuļi ar foršām cepurēm, visi ir laipni, sveicinās, palīdz un runā tikai bulgāriski. Izejam klasisko baznīcu tūri, kuras visas tur patiešām ir jāredz katra sava iemesla pēc. Interesanti, ka tur tieši blakus atrodas mošeja un sinagoga, ko mani tolerantie ceļabiedri man neļāva bildēt. Mūsu pirmie prieki sākās ar iespēju pasūtīt lidmašīnas biļeti uz mājām, jo tad uzreiz ir mierīga sirds. Sofijā viss ir šausmīgi lēts, piemēram, tādas milzīgas vakariņas šikā restorānā ar vīnu un alu, un daudz gaļu 3 cilvēkiem izmaksāja ap 10 latiem. Un beigās mēs vēl atradām viensīcu pašā centrā par 30 ls 3 cilvēkiem, nu skaista diena sanāca. Nākošo dienu izvazājāmies pa visām mazajām Sofijas ieliņām, gandrīz pie katras 4tās mājas noelšamies, ka gribētu tur dzīvot un vispār tas bija varens pārgājiens pār pilsētu. 3 dienā Sofijā es un procesors nolemjam doties uz jūru, jo - kad gan vēl mēs būsim pie Melnās jūras? namtar nočīkst, ka viņam esot slinkums braukt 6 h ar autobusu un viņš palikšot ēst un laiskoties Sofijā. Brauciens beigās bija tīri labs, apskatījām Bulārijas pārējo daļu, redzējām, kā tur pār lielo šoseju brīvi skrien pāri zirgi, kā čigāni ar saviem pajūgiem štopē visu satiksmi un saulespuķu jūra arīdzan acis žilbināja. Melnā jūra bija burvīga - silta un ar milzu viļņiem. No Burgas, kura bija mūsu jūrpilsēta, izbraucām 12os naktī, līdz ar to tikai 6os bijām Sofijā. 11os jau posāmies uz lidostu un 3os sēdējām lidmašīnā. Laicīgi bijām Prāgā, kur mums vajadzēja gaidīt 3 h līdz lidmašīnai uz Rīgu, bet bija tīri labi, par spīti tam, ka mums vairs nebija naudas, visu laiku sēdējām terasē un kārtīgi izdzīvojāmies. Tad nu sākām laisties uz Rīgu. Lidojam, lidojam, jau sāk palikt tumšs, lietus līst, sāk spert zibeņi, nu nepavisam nav omulīga sajūta, un brīdī, kad zibens spēra kādus 3metrus no mūsu lidmašīnas pilots palika prātīgs un ziņoja, ka brauksim uz Tallinu, jo slikto laikapstākļu dēļ nav iespējama nolaišanās Rīgā. Tad nu aizbraucām vēl uz Tallinu, tur izdzīvojāmies pa lidostu vēl kādu pusotru stundu un tad gan braucām mājās.
Mājās kā vienmēr kož odi un ir kaķis un par to nevar būt labāks nekas. Vyss. :)
Bildes būs tad, kad es saņemšos. :)