:
Šorīt jau pieceļoties bija tāda liktenīga sajūta. Sapnī glābu čigānus. Brokastīs ēdu siermaizi ar lociņiem. Pēc tam braucu uz kapiem, bildēju krievu jaunieti, kurš gandrīz aiz prieka lēkāja, jo "šodien taču svētki!". Izstaigāju pirmos, otros mežakapus, kā arī Brāļu kapus. Pacīnījos ar skudrām, kādu stundu neko nelasīju, skatījos saulē aizžmiegtām acīm, pēc tam ARSā klausījos, cik briesmīgi konkurences apstākļi un tad jau devos uz Amerikas vēstniecību, kura, spriežot pēc jaunās sētas, gatavojas kariņam. Redzēju īstu american judge dzīvajā, smaidot iedomājos sevi esam kā Aliju Makbīlu, jo sanāca pāris neveikli momenti.
Un es nezinu, kā to izstāstīt, bet es tagad ESMU. TAGAD ESMU.
Un es nezinu, kā to izstāstīt, bet es tagad ESMU. TAGAD ESMU.
Mūzika: http://youtu.be/Mt4bQnC1WGI