: beidzot ir vasara. tāda tumši zaļa un smaržīga, laikam, ka smaržo pēc aronijām.
Braucām uz tām Sinepēm un to Medu, un interesanti braucām. Braucu kopā ar Ievu pārpildītā vilcienā un jutos ārkārtīgi dīvaini - vēderā bija tā sajūta,kad man bija 13 un mani palaida uz pirmo festivālu. Blakus vilcienā sēdēja mazs kaķītis, kurš trīcēja. Bet ne par to ir stāsts. Ir tāds miests Jaunkalsnava, pa ceļam uz Madonu, agrāk, kad bijām mazākas, mēs ar Ievu tur bieži braucām, jo nu vide savādāka un puiši citi, nu un tur jau mums bija daudz piedzīvojumi. Braucām garām un secinājām, ka nekas jau nav mainījies - vietējie vēljoprojām sagaida vienīgo vilcienu dienā ar lielu interesi un pārbauda katru ārā izkāpušo svešinieku ;). Nonācām Madonā, mīļi iedzērām un bezgala jauki pavadījām vakaru, izlēkājos plikām kājām pie vienalga kā, izbļaustījos pie Vergi vergo un nepaņēmu jaku, tad kad vajadzēja. Vilciens piecos no rīta, pirms tam piedāvājums nopeldēties ar vietējiem un tīrs akas ūdens, arī no vietējiem. Agrs rīts Koknesē. Daudzi suņi Kokneses ielās, Reksis Bukanons un Daiga Andersone suņu patruļā. Noguļu veselu stundu un mani ceļ augšā taisīt rosolu un gaļas šmorēt, jo Mārtiņš svin 20 gadu dzimumdienu. Vāru un tīru visu dienu, līdz ierodas jaukie cilvēki. Spēlējām futbolu (Vafeles pret Sak end gou), peldējāmies pilnīgām tumsā, ēdām šaslikus medus mērcē un taisījām trikus ar pacelšanos gaisā. Un tad vēl jaukā saruna uz trepītēm un turam valsti. Melnbalts, agrs ārkārtīgi burvīgs rīts - paldies, Mārtiņ ;). Tad jau vienpadsmitos augšā, paēst, paspēlēt bumbiņas un uz pilsdrupām. Tikko aizvadīti pēdējie viesi un jūtos burvīgi. Viena pati mājās. Viena pati ar kaudzi labu bilžu un nogurušām kājām. Lūk, tādu dienu dēļ ir vērts dzīvot. Un vēl pie manis ir atstāta grāmata, kurā ir rakstīts tā: "Nebaidies no atvadām. Tās nepieciešamas, lai atkal varētu satikties. Un ar tiem, kas ir draugi, tu noteikti atkal satiksies pēc dažiem mirkļiem vai dažiem mūžiem."
To es atcerēšos vienmēr.
Braucām uz tām Sinepēm un to Medu, un interesanti braucām. Braucu kopā ar Ievu pārpildītā vilcienā un jutos ārkārtīgi dīvaini - vēderā bija tā sajūta,kad man bija 13 un mani palaida uz pirmo festivālu. Blakus vilcienā sēdēja mazs kaķītis, kurš trīcēja. Bet ne par to ir stāsts. Ir tāds miests Jaunkalsnava, pa ceļam uz Madonu, agrāk, kad bijām mazākas, mēs ar Ievu tur bieži braucām, jo nu vide savādāka un puiši citi, nu un tur jau mums bija daudz piedzīvojumi. Braucām garām un secinājām, ka nekas jau nav mainījies - vietējie vēljoprojām sagaida vienīgo vilcienu dienā ar lielu interesi un pārbauda katru ārā izkāpušo svešinieku ;). Nonācām Madonā, mīļi iedzērām un bezgala jauki pavadījām vakaru, izlēkājos plikām kājām pie vienalga kā, izbļaustījos pie Vergi vergo un nepaņēmu jaku, tad kad vajadzēja. Vilciens piecos no rīta, pirms tam piedāvājums nopeldēties ar vietējiem un tīrs akas ūdens, arī no vietējiem. Agrs rīts Koknesē. Daudzi suņi Kokneses ielās, Reksis Bukanons un Daiga Andersone suņu patruļā. Noguļu veselu stundu un mani ceļ augšā taisīt rosolu un gaļas šmorēt, jo Mārtiņš svin 20 gadu dzimumdienu. Vāru un tīru visu dienu, līdz ierodas jaukie cilvēki. Spēlējām futbolu (Vafeles pret Sak end gou), peldējāmies pilnīgām tumsā, ēdām šaslikus medus mērcē un taisījām trikus ar pacelšanos gaisā. Un tad vēl jaukā saruna uz trepītēm un turam valsti. Melnbalts, agrs ārkārtīgi burvīgs rīts - paldies, Mārtiņ ;). Tad jau vienpadsmitos augšā, paēst, paspēlēt bumbiņas un uz pilsdrupām. Tikko aizvadīti pēdējie viesi un jūtos burvīgi. Viena pati mājās. Viena pati ar kaudzi labu bilžu un nogurušām kājām. Lūk, tādu dienu dēļ ir vērts dzīvot. Un vēl pie manis ir atstāta grāmata, kurā ir rakstīts tā: "Nebaidies no atvadām. Tās nepieciešamas, lai atkal varētu satikties. Un ar tiem, kas ir draugi, tu noteikti atkal satiksies pēc dažiem mirkļiem vai dažiem mūžiem."
To es atcerēšos vienmēr.
:
mēģinu strādāt, kodu lūpas un klausos,ka neesmu atkarīga.