Princese Zeltīte

Arhivētais

24. Maijs 2005

08:32: 30. gadu bohēma manā datorā un galvā.

23:21: es tieši ar tevi gribēju uz parku iet, ja vien tu būtu te.
Braucu vilcienā Rīga-Koknese pēc grāmatas. No sākuma pildīju autoskolas atbilžu lapas. Bet tad uz ausīm uzliku
PV Veronikas albūmu ar dažām manām korekcijām un sāku skatīties pa logu. Sen nebiju tik laimīga. Vienkārši
skatījos, acis neatraudama, stundu un divdesmit minūtes. Tur ārā ir tik skaisti! Pārdomāju pilnīgi visu.
Pārdomāju katras dziesmas vārdus, interpretējot viņus savā dzīvē. No stacijas nācu plikām kājām, šļakstījos
viena pati un pie daudzdzīvokļu mājām dzirdēju "Hei, tintesgalva čau, tu sen te neesi redzēta!" To viens
sīcis nobļāvās. Un es pasmaidīju pati sev. Jo es sevi patiešām sen nebiju redzējusi.
atnācu mājās, pulkstens pusdeviņi vakarā, skatos - durvis jau ciet. samulstu un zvanu pie durvīm, jo man
nekad nav bijušas savas mājas atslēgas. Durvis atver tētis tāds samiegojies un žāvājoties saka, ka elektrības
neesot, tāpēc visi jau sen guļot. Nosmaidīju, jo sapratu, ar ko nodarbojas Aveņu ielā 1 visu laiku.
Gribēju saskanēt visas vecās bildes, bet skanerim instalēšanas cd pazudis un tad jau laikam neko nevar darīt.
Gulēt negribu. Bet vēl vairāk negribu rīt atpakaļ uz Rīgu. Tur nav gaisa un nav dzīves. Mīlu Mājas. Un melleņu saldējumu.

23:59: acis sāp. sirds dioptrijas arī.
Bet tagad es iešu gulēt. Atvēršu logu un klausīšos kā
dzelzceļš iztālēm skan.
Arlabunakti.

Powered by Sviesta Ciba