: teikums bez autora
visa dzīve ir sastapšanās
visa dzīve ir sastapšanās
:
: ir ļoti gari, tāpēc jūs nelasīsiet un tāpēc tas ir man pašai ;)
Tikko biju pie sīkā uz slimnīcu un viņš man zilus brīnumus stāsta - slimnīcā jūtoties kā atpūtas centrā, šiem tur dodot kaut kādas ķīmiskās narkotikas un tad esot tā, ka aprij vienu tabletīti un ejot pa 10 metru garu gaiteni liekas,ka nu jau jāiet stundu vismaz, jo izskatās, ka tur kādi 10 km. Vēl tur paliek visas zilas rokas no ķīmijas. Vispār jau viņu turēšot ilgāk, nekā bij paredzēts, t.i. - kaut kad uz maija beigām varbūt tikai laidīs laukā..nu, cerams, ka uz vasaras priekiem tiks laukā. Vēl viņš stāstīja par māsiņu, kuru visi saucot par Resno Veru un kura nevienam nepatīkot. Resnā Vera bij jokus sataisījusi un vairākiem cilvēkiem garām vēnai zāles aizlaidusi...un tādas grib algas paaugstinājumu.Ha. Resnā Vera noraušoties no kādas slimā bērna māmiņas, jo nelaižot bērniņu gulēt kopā ar draudzīgiem bērniem palātā, liekot tikai pie sīkajiem čīkstētājiem. Resnajai Verai gan ir grūta dzīve, jo smuka viņa tiešām nav, esmu redzējusi. Mana saskarsme ar Veru ir bijusi īslaicīga, kad viņa man uzbrauca par to, ka nāku klusajā stundā ciemos, bet tas jau bija sen un vairs neskaitās. Drīz būšu gatava doties atkal uz 20.nodaļu un smelties jaunu piedzīvojumu Veras klātbūtnē. Tagad, mājās, jūtu, ka visa smaržoju pēc slimnīcas. Sīkajam izrādās bez ķīmijas tūdaļ būšot arī apstarošana, bet šis tik smaida un saka, ka tas viss uz labu un tagad viņš dzīvošot līdz 100 gadiem un vēl vairāk, plaušas ar viņam apstarošot, katram gadījumam. Ij labi ir, nevajadzēs vairs satraukties. Viņam ir doma atvērt Koknesē ārsta privātpraksi, jo nu viņš zin visu par trombocītiem, eritrocītiem un citiem grūti izrunājamiem brīnumiem. Vakar nopirku sev gultu, dīvānu un ļoti jauku krēslu, tā kā beidzot ciemiņiem pie manis būs kur palikt ;). Un vēl man ir vājība uz puravu salātiem, uz tiem, kurus var Rimī nopirkt. Tāda vājība, ka vai.
un vēl šodien iesmaržojos ar savām vecajām pavasara smaržām,un man vienalga,ka februāris būšot drūms.
current music: "Ironic" - "Alanis Morissette"
Tikko biju pie sīkā uz slimnīcu un viņš man zilus brīnumus stāsta - slimnīcā jūtoties kā atpūtas centrā, šiem tur dodot kaut kādas ķīmiskās narkotikas un tad esot tā, ka aprij vienu tabletīti un ejot pa 10 metru garu gaiteni liekas,ka nu jau jāiet stundu vismaz, jo izskatās, ka tur kādi 10 km. Vēl tur paliek visas zilas rokas no ķīmijas. Vispār jau viņu turēšot ilgāk, nekā bij paredzēts, t.i. - kaut kad uz maija beigām varbūt tikai laidīs laukā..nu, cerams, ka uz vasaras priekiem tiks laukā. Vēl viņš stāstīja par māsiņu, kuru visi saucot par Resno Veru un kura nevienam nepatīkot. Resnā Vera bij jokus sataisījusi un vairākiem cilvēkiem garām vēnai zāles aizlaidusi...un tādas grib algas paaugstinājumu.Ha. Resnā Vera noraušoties no kādas slimā bērna māmiņas, jo nelaižot bērniņu gulēt kopā ar draudzīgiem bērniem palātā, liekot tikai pie sīkajiem čīkstētājiem. Resnajai Verai gan ir grūta dzīve, jo smuka viņa tiešām nav, esmu redzējusi. Mana saskarsme ar Veru ir bijusi īslaicīga, kad viņa man uzbrauca par to, ka nāku klusajā stundā ciemos, bet tas jau bija sen un vairs neskaitās. Drīz būšu gatava doties atkal uz 20.nodaļu un smelties jaunu piedzīvojumu Veras klātbūtnē. Tagad, mājās, jūtu, ka visa smaržoju pēc slimnīcas. Sīkajam izrādās bez ķīmijas tūdaļ būšot arī apstarošana, bet šis tik smaida un saka, ka tas viss uz labu un tagad viņš dzīvošot līdz 100 gadiem un vēl vairāk, plaušas ar viņam apstarošot, katram gadījumam. Ij labi ir, nevajadzēs vairs satraukties. Viņam ir doma atvērt Koknesē ārsta privātpraksi, jo nu viņš zin visu par trombocītiem, eritrocītiem un citiem grūti izrunājamiem brīnumiem. Vakar nopirku sev gultu, dīvānu un ļoti jauku krēslu, tā kā beidzot ciemiņiem pie manis būs kur palikt ;). Un vēl man ir vājība uz puravu salātiem, uz tiem, kurus var Rimī nopirkt. Tāda vājība, ka vai.
un vēl šodien iesmaržojos ar savām vecajām pavasara smaržām,un man vienalga,ka februāris būšot drūms.
current music: "Ironic" - "Alanis Morissette"
: tu vari izlasīt tās pēdējās 3 rindiņas? es vairs nē.
Esmu Koknesē, pārsalusi, bet laimīga. Iesēdos vilcienā un secināju, ka nebūs pilnīgi nekā, ko lasīt visā garajā ceļā Rīga-Koknese. Tad nu man likās, ka mani spēs glābt onkuļi un tantes, kas pāris minūtes pirms vilciena atiešanas nāk ar pagājušās nedēļas laikrakstiem. Izrādās, ka vilcienā var nopirkt janvāra Rīgas laiku par 20 santīmiem. Lai vai kā - noklausos garajā žurnālu klāstā, kas tiek piedāvāts un lūdzu apskatīt Ievu, tiek izmeklētas visas somas un secināts, ka Ievas tomēr nav, bet es varot ņemt Martu, kas tas pats vien esot, laipni atsakos un prasu, kā tad paliek ar žurnālu Mistērija, jo to arī piedāvāja. Tikko esot pēdējais numurs pārdots. Tā nu paliku bešā, jo ar slāvu preses lasīšanu man nu nekādīgi nevar būt nekas kopīgs. Tad nu visu ceļu sūtīju dažnedažādas īsziņas un spiegoju blakussēdētājus. No sākuma nekas nebij - puisis pretī lūza nost, tik galvu ik pa brīdim uzstatīja augstāk, blakus man sēdēja kāda jauna krievu meitene, kas lasīja vecu grāmatu un viņai pretī sēdēja kādā sieviete, kas pilnīgi visu laiku uz mani bezkaunīgi skatījās un izkāpa Ogrē. Būtībā visi šie mani ceļabiedri izkāpa Ogrē. Tad savukārt man blakus apsēdās 2 tantes, kuras bija ļoti skaļas un jautras, smējās vienā gabalā, kā apprecināšot savus bērnus, sūdzējās par sasmakušu gaļu, jo rukšus tagad barojot ar vecām zivīm, noklausījos pāris receptes un tā. Pretī man apsēdās kāda meitene, kura, kā man līdz pat Lielvārdei likās ir![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
cloudysky, taču laikam tomēr nebija, jo viņa taču izkāptu Skrīveros...Bija diezgan sevi jāpiespiež, lai saņemtos un izkāptu no siltā vilciena. Izkāpjot uzreiz aizsitās elpa un sarāvās muskuļi. Visu ceļu sev stāstīju, ka esmu maza silta krāsniņa. Atnācu mājās, nometu jauku, apēdu siļķīti ar biezpienkrējumu un domāju, ka zāle ir zaļāka par tīro zaļo guaša krāsu.
Esmu Koknesē, pārsalusi, bet laimīga. Iesēdos vilcienā un secināju, ka nebūs pilnīgi nekā, ko lasīt visā garajā ceļā Rīga-Koknese. Tad nu man likās, ka mani spēs glābt onkuļi un tantes, kas pāris minūtes pirms vilciena atiešanas nāk ar pagājušās nedēļas laikrakstiem. Izrādās, ka vilcienā var nopirkt janvāra Rīgas laiku par 20 santīmiem. Lai vai kā - noklausos garajā žurnālu klāstā, kas tiek piedāvāts un lūdzu apskatīt Ievu, tiek izmeklētas visas somas un secināts, ka Ievas tomēr nav, bet es varot ņemt Martu, kas tas pats vien esot, laipni atsakos un prasu, kā tad paliek ar žurnālu Mistērija, jo to arī piedāvāja. Tikko esot pēdējais numurs pārdots. Tā nu paliku bešā, jo ar slāvu preses lasīšanu man nu nekādīgi nevar būt nekas kopīgs. Tad nu visu ceļu sūtīju dažnedažādas īsziņas un spiegoju blakussēdētājus. No sākuma nekas nebij - puisis pretī lūza nost, tik galvu ik pa brīdim uzstatīja augstāk, blakus man sēdēja kāda jauna krievu meitene, kas lasīja vecu grāmatu un viņai pretī sēdēja kādā sieviete, kas pilnīgi visu laiku uz mani bezkaunīgi skatījās un izkāpa Ogrē. Būtībā visi šie mani ceļabiedri izkāpa Ogrē. Tad savukārt man blakus apsēdās 2 tantes, kuras bija ļoti skaļas un jautras, smējās vienā gabalā, kā apprecināšot savus bērnus, sūdzējās par sasmakušu gaļu, jo rukšus tagad barojot ar vecām zivīm, noklausījos pāris receptes un tā. Pretī man apsēdās kāda meitene, kura, kā man līdz pat Lielvārdei likās ir
cloudysky, taču laikam tomēr nebija, jo viņa taču izkāptu Skrīveros...Bija diezgan sevi jāpiespiež, lai saņemtos un izkāptu no siltā vilciena. Izkāpjot uzreiz aizsitās elpa un sarāvās muskuļi. Visu ceļu sev stāstīju, ka esmu maza silta krāsniņa. Atnācu mājās, nometu jauku, apēdu siļķīti ar biezpienkrējumu un domāju, ka zāle ir zaļāka par tīro zaļo guaša krāsu.:
sen nebiju uzlikusi savu dziesmu. tagad uzliku.
hidden love.
current music: "The Bottom Line" - "Depeche Mode"
hidden love.
current music: "The Bottom Line" - "Depeche Mode"