Princese Zeltīte

21:07: saule pa visu loga stiklu. (Laikam jau tomēr to visu es rakstu sev, nevis jums.)
kaut kā parasti ir tā sajūta, kas ir tagad, kad klausos to dziesmu.
Nesen garāmbraucot biju Ērgļos, tur vēl bija tas Elīna+... saglabājies.
kaut kāds stulbs koncerts. Gara nakts, sliedes uz Rīgas pusi un vilciens,
kurš nekad neiet. Iz sērijas - "skrien, skrien, nekad neaizsniedz".
Kaut kā jocīgi, kad atceros sevi pirms pāris gadiem. Maza un kaut kā
dīvaina. Viss kā filmā. Nav normālu atmiņu. Tikai kaut kādas ainas,
reizumis pa dialogam, smaržām, sarunām uz tilta, kad dzerts vīns ar maris
un pēc tam tas nožēlots, jo gribēju atcerēties, ko tad īsti teicu.
Tramvajs ar arch un logs un kas tik vēl ne.
Pārpilnība sajūtu burkā TAGAD, bet vajadzēja TAD. Tagad ir citādāk.
Tagad es esmu vesela, vismaz noteikti veselāka, normālāka. Parastāka.
Ik pa reizei ir asaras, ir kaut kādi čuksti galvā, neapdomīgi soļi.
Cilvēcīgi gribu pagātni saprast, izprast sevi. Tagad es dzīvoju maskās.
Daudzās, jo daudzās. Es mīlu maskas. Un vai tad jūs nē? Idiotisms.
Turies, neatpaliec? Sēdēju ar marts skaistā vietā pie Pērses un
apdomāju, cik ļoti viss ir savādāk. Cik labi. Cik viegli. Cik citādāk.
Cik draudzīgāk. Cik laba sajūta. Neesmu centrāltirgus suns. Esmu pierakstīta.
Esmu vinnējusi Monopolā un nekopēju nevienu. Nekopēju pat kopējamo papīru.
Es zinu, ka nekad vairs nerakstīšu tā, kā rakstu tagad. Es jums pārāk maz uzticos.
Jūs neesat īsti. Jūs esat mana otrā dzīve. Izklausās pēc nekrologa.
Skārda blūzs, sasodīts.
Šogad pavasaris nav izšķīlies kā bērnībā.
Tas, ko tu gribi pa īstam ,tas nav par daudz.

current music: "Horizonts" - "Jauns Mēness"