Princese Zeltīte

es jau nu būtu rakstījis par lēkšanu ūdenskritumā, bet nu labui...

šādi un līdzīgi izteikumi man nez kāpēc asociējas ar padomju laiku, kaut gan arī taagad cilvēkiem patīk skaļi vārdi un dažādi īsi it kā vienkārši saprotami saukļi, kas neprasa domāšanu, piemēram, "bērni -- mūsu nākotne". bet vai cilvēks tiešām ir būtne, kas īpaši tālāk par atsevišķiem skaistiem vārdiem, kas ceļ pašapziņu, nav tikusi? vai tiešām ar dažiem vienkāršiem teikumiem pietiek? vai šīm vienkāršajām frāzēm ir arī kāds segums, pamats? domājošs cilvēks mēģinās zem vārdiem saskatīt dziļāku jēgu, uztvert zemtekstu. mēģinās saprast vai, konkrētā gadījumā, ar vārdu cilvēks ir domāta bioloģiska būtne -- dzīvnieks Homo sapiens-- ar visām no tā izrietošajām sekām -- domāšanas fizioloģiskiem mehānismiem, uzvedības modeļiem, bara hierarhiju utt. vai tajā ir kaut kas par ko lepoties?... cilvēks kā domājoša būtne, kas analizē savu rīcību, izprot to un apzinās sevi un savas rīcības sekas? cilvēks...

cilvēks tas ir tik dažādi un ne jau par visu var lepoties un tomēr cilvēkā ir arī par ko būt lepnam ... +traļi vaļi par to kā man nav tāpēc izdomāt arī nevaru ;o)

tāda vismaz man dzima ideja apdomājot tēmu, ja kas noder vari droši pielietot ;o)

(Reply to this) (Thread)

paldies :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un shitaa tu raxti domraxtus?=)
es gan vispirms kaut ko uzraxtiishu un idomaashu pati savu tematu:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kuš ;P

(Reply to this) (Parent)