Princese Zeltīte

nē nu mans storijs ir tāds, ka pirms gadiem pieciem, pirmo reizi lasot ķīniešu ētiskās mācības daoisma literāro avotu Daodedzin (noteikti zini) ļoti iemīļoju dao apzīmējošo hieroglifu, jēgu, ko tas ietver, vizuālo attēlojumu utml. un sagribēju to kā tetovējumu, bet visu laiku nebija sajūtas, ka tam ar mani ir kāds sakars, jo tas jau tik tāds "skaists ķeburs" un esmu latviete. bet tad sāku trennēties aikido un do ir tas pats hieroglifs, tikai šoreiz japāņu tradīcijā. un tas man kļuva par zīmīgu dzīves sastāvdaļu, morāles un pasaules uzskata virzītāju, un pēc pirmā eksāmena nolēmu, ka uzbliezīšu arī.

un vispār - man kaut kā vairs neliekas, ka visa tā uzpūstā dziļā jēga pie tetovējumiem būtu ogligāta. es pilnīgi saprotu, ka cilvēks var kaprīzes vadīts kaut ko uztetovēt. nu un ja viņam patīk, lai taču tetovē, tā tāpat nav citu darīšana. man arī nepatīk tribal vai eņģeļa spārniņi vai taurenis uz krustiem, piemēram, bet es neteiktu - fuj, cik tam banāls tetovējums

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vispār es gribu vienu lietu arī no latviešu ornamentiem, bet vēl neesmu meklējusi, kādi ir apzīmējumi tam, ko gribētu. tie, kurus zinu, man nepatīk

(Reply to this) (Parent)

jā,nu, kad to visu izskaidro, tad, protams, skaidrāks paliek :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu vot, sanāk, ka man ir visiem jāstāsta savs stāsts, jo citādi mans tetovējums tiks uzskatīts par banālu un nestilīgu? bet vai ir grūti jau uzreiz pieņemt, ka cilvēkam gan jau ir pašam savs skaidrojums kāpēc viņš to un to ir uztetovējis?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, ka jāstāsta, citādāk grūti. bet tas, protams, kā kuram. es jau te tāda kundzīte :)

(Reply to this) (Parent)