Princese Zeltīte

īstenībā to ārzemju latviešu mīlestības sajūtu emsu ieguvusi jau sen, laikam no tiem laikiem, kad ciemos reizi gadā brauca Māra no Austrālijas - vectētiņa māsīca, vai Kārlis no Vācijas - vectētiņa brālis. Tie bija tādi svētki! Visi vienmēr bija tik neizsakāmi priecīgi, gaiši un svinīgi, likās, kur vien iet tie ārzemju latvieši, tur laime iet, goda vārds. Nu vēl ir bijušas daudz un dažādas sastapšanās ar viņiem, bet tad 5dien biju uz coca colas milzu noliktavu, vai kas tas, kur tagad jaunais šefs Baltijas valstīs ir Kanadas Latvietis, Harolds, viņš tik priecīgs, lepojas ar savu Nameja rokassprādzi vairāk kā ar desmitiem augsto amatu, kuros pabijis, tad vēl šodien Lorija, kura stāsta, ka viņai deviņdesmitajā bijis pilnīgi vienalga, ka viņai ir viens zaļš šampūns uz taloniem, galvenais, ka varējusi dziedāt korī katru dienu. Man patīk, ka viņi ir priecīgi par sīkumiem, ka viņiem nepiemīt tā doma, ka nauda ir laime, ka darbs līdz vēlai naktij ir laime, ka augstāks amats ir laime, viņi te viens otru papildina, sakot, ka dziedāt ir laim, ka sava lauku sēta ir laime, ka ozoli ir laime, ka atgūto māju bēniņos atrastās fotogrāfijas ir laime. nu tā kaut kā. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vo, man apmēram līdzīgs priekšstats radās, lasot Vairas Vīķes biogrāfiju, jo es pati nevienu ārzemju latvieti nepazīstu.

(Reply to this) (Parent)