Kad es vēl dzīvoju vecajā mājā, Daugavas ielā, kopā ar vecmammu un vectētiņu, man bija teiksmaini rudens un pārējie rīti. Niķis celties ap sešiem man bija jau tad. Tātad - biju augšā līdz ar vecmammu un vectētiņu, kas gāja pie govīm, kamēr es zvilnēju uz dīvāna un skatījos kristīgās amerikāņu programmas, ko pie mums kādreiz mēdza rādīt tādos agros rītos, kad tv neviens īsti neskatās. Ap septiņiem jau vectētiņš bija atpakaļ, uzcepa man pufīgas pankūkas, kā arī sataisīja kumelīšu tēju ar trīs karotēm cukura, reizēm pankūku vietām bija cepti kartupeļi, kuri vēl izsautēti pienā. Apēdu savu brokastu virtuvē, kurā vienmēr ir bijusi auksta gaisma un vēss gaiss no verandas, un gāju augšā uz savu istabu modināt citus un taisīties uz skolu. Vispār jocīgi - es neatceros, ka jebkad kaut kā būtu taisījusies uz skolu, atceros tikai sevi mājās, vai sevi skolā, nekādu starpposmu. Atceros tikai, ka man uz durvīm bija uzlīmēta Pokahanta, kura vienmēr uz mani skatījās ar savu skumjo skatienu, rīts vai vakars.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}