priekšā vēl divas darba dienas, bet es nezinu, kāda maģija rīt būs vajadzīga, lai ievirzītu domas darba gultnē. 

man ir younger maratons, sērijas iet šņakstēdamas kā riekstiņi, boifrends džošs ir mans jaunais crush, un man neko dzīvē vairs nevajag.

šogad pēdējie ziemassvētki bērnudārzā ir pārdzīvoti. esmu konstatējusi, ka ābols no ābeles (sākumā uzrakstīju "ābele no ābeles") tālu nav kritis, un manam bērnam arī ne īpaši komfortabli ir uzstāties publikas priekšā (un var redzēt, ka ir bērni, kuri uz skatuves jūtas vairāk vai mazāk brīvi, galu galā, viņi tur bija veseli 20), bet viņš to dara. šogad bija arī daži raudātāji, kas apstiprina manu teoriju, ka tā ir normāla pasākuma sastāvdaļa - katru gadu kādam nervi neiztur, un katru gadu tas ir kāds cits. 

lai nu kā, pats pasākums bija diezgan kvalitatīvs, bērni bija riktīgi labi visu samācījušies un bija labi mirkļi. es gan drusciņ samulsu par to, ka viņi 6 gadu vecumā izspēlēja tieši pelnrušķīti, kur mums ir ļauno pusmāsu bulijings, un tad princis, kurš skaistāko meiteni grib aizvest uz pili un uz visiem laikiem paturēt sev (kaut kā tur interesanti pateica). bet nebija iekšā pagriezties un paskatīties uz citu vecāku sejām, vai man bija kāds domu radinieks. kāds jau noteikti bija.

bet galvenais prieks tomēr ir par to, ka vairs nebūs jāmokās tajā pasākumu zālē, kur krēsli vienmēr salikti tā, ka normāli kaut ko redzēt var tikai pirmā rinda, un tur sasēžas paši lielākie tēviņi un aktīvākās mātītes, kas kustās un grozās un fotografē un vēl vairāk pasliktina redzamību. apiet viņus arī nav variants, jo zāle ir tik maza, ka bildi var mēģināt dabūt tikai no viena stūra. 

no más.