šorīt modos ar pirmajiem āmuru entuziastiem. izgāšnedēļ kaimiņi nevarēja beigt urbt caurām dienām, bet tas vismaz bija mūsu darbalaikā, šonedēļ laikam daurbuši beidzot līdz stadijai, kad var visu saurbto āmurēt ciet [?], zajebis. viņi jau kopš lokdauna sākuma visu laiku kaut ko būvē un pārbūvē - tas sākās dārzā, kur viņi uzcēla cienījama izmēra šķūni - tik lielu, ka viņiem vairs praktiski nav dārza. tagad āmurēšanas prieki, kā jau ziemā, ir pārgājuši mājas siltajās iekštelpās, kur tiem nesalst kājas [un āmuri]. arī tālākās mājas kaimiņtantei ir pielipis āmurēšanas prieks, jo tur jau iznestas trepes, kas nozīmē, ka arī māju fasādes nav pasargātas no čaklajiem hujārītājiem un kaut kas kaut kur noteikti tiks pienaglots. varbūt pat kāds šķūnis.
mēs vairs nebrīnamies, mums ir šķūņu lāsts, jo vecajā mājā mums bija kaimiņš, kurš uzbūvēja 3 [!!!] šķūņus. pirmo viņam pieveda pie mājas jau gatavu un nolika priekšā mājas priekšējiem logiem. tad viņš viņu izjauca, sanesa visu mugurpuses pagalmā un tad nagloja augšā pa jaunam. naglošana laikam tik ļoti iepatikās, ka kļuva par pilna laika hobiju un viņš nevarēja beigt naglot šķūņus. kad katrā dārza stūrī beidzot bija iekārtots pa šķūnim, kur pēc antīko šķūņu fenšuja viens gan jau kalpoja par templi šķūņu dieviem, viņš sāka pa nakti kurt milzīgus ugunskurus, tak jau pāri palikušo materiālu likvidācijas nolūkā un varbūt rituālajai upurēšanai tiem pašiem šķūņu dieviem. tas mūs vienmēr darīja nervōzus, jo viņam dārzā visu vietu aizņēma fokin' kas? jā, koka šķūņi, protams, līdz ar to savus milzīgos ugunskurus viņš kurināja tuvāk mājai - iespējams, mājā vairs nebija palicis nekā ievērības cienīga no viņa šķūņos aizgājušās bagātības un to bija mazāk žēl nosvilināt nekā svētos šķūņus. neilgi pirms mūsu izvākšanās šķūņu darbi bija paveikti, viņa mīļākais āmurs drošvien aizgājis pelnītā pensijā savā mīļākajā šķūnī vai atdusā uz šķūņu dievu altāra, un uz veļas striķa priecīgi plandēja visa kaimiņa union jack karogu kolekcija, viens brexit saukļiem rotāts, un apenes, kā jau lielos svētkos pieklājas. izvācoties biju priecīga un biju cerējusi, ka dzīve turpmāk būs no šķūņiem svabada.
tagadējais kaimiņš savu šķūni ir pabeidzis, bet mēs joprojām tiekam vajāti. nodaļas z-svētku ballītē mums bija videōzvans ar kolēģiem un tur bija šķūnis! izrādījās, ka kāds šķūnis bija norijis mūsu kolēģi pītu. pīts gan izskatījās priecīgs, palielinātām acu zīlītēm mums stāstīdams, kā visu lokdaunu āmurējis sev šķūni un cik tas esot lielisks. es, protams, pajautāju, vai viņš dzīvo suņubūdā, jo sieva vairs nelaiž mājā, par to liecināja arī atlaistā bārda.
ar to šķūņu šausmu stāsti manā dzīvē nebūt nebeidzas. pa ceļam uz tuvāko gastronōmu, protams, ir šķūņu veikals, kur tie ir izmētāti pa nelielu teritōriju un no kuras uzglūn nevainīgiem garāmgājējiem. ārpasauli no šķūņiem glābj vien zema un caura sētiņa, tā ka tas ir tikai laika jautājums. pandēmijas lokdauns šķūņu ražai ir bijis ļoti labvēlīgs un man neticās, ka tā ir tikai sakritība, esiet modri.
16 (100.0%)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}