| pamparam |
[Feb. 28th, 2011|10:40 pm] |
Jau ousgadu šeit dzīvoju. Pavisam citā pasaulē. Liekas, ka tā būtu kā tāda maza saliņa pa vidu visām tizlajām lietām, kas tagad notiek pasaulē. It kā jau šeit ir nenormāli droši, bet man ir tīīīīīk tīīīīk vientuļi. Nav jau tā, ka nebūtu draugu. un māte jau ar blakus, bet šķiet, ka esmu aizmirsusi to, kāda biju Latvijā. Dzīve tā mainījusies. Kādreiz tā skatījos uz tiem, kas katru nedēļas nogali devās ballēties, bet tagad pati nejūtos piepildīta, ja to nedaru. [ Te vienkārši citādāk ir sasodīti garlaicīgi] un es atceros, kā kādreiz nosodīju tos, kas devās mācīties profesionālajās skolās, bet tgd pati uz tādu visdrīzāk došos [ ja tā to vispār var nosaukt ]. Bet nu nav jau tā , ka tur apstāšos ar to vienu profesiju, es pavisam noteikti vēl iešu universitātē [ bet nu ko vēl var zināt ] No vienas puses man patīk mans jaunais Es, jo es tagad jūtos daudz atraisītāk, mēdzu vairāk kontaktēties ar cilvēkiem, mācos valodu. Bet tajā pašā laikā Es sāku pati sev krist uz nerviem, jo nevaru vairs neko izlemt saistībā ar savu nākotni, jūtos ieslodzīta šeit, mani plāni netiek atbalstīti, un lielākā daļa cilvēku manā skolā ir "assholes and bitches", kas no sevis nez ko iedomājas bet nav ne sūda vērti [ un tas nu man jāatzīst, tā kārtīgi aizstāvēt sevi vēl joprojām neesmu iemācījusies]. Esmu satikusi tik daudz jaunu cilvēku, saņēmusi daudz vienreizēju atmiņu [ kaut ir arī tādas, kuras atceros ar nožēlu] . Tomēr es te nevēlos palikt. Atvaļinājumā te it kā ir skaisti, bet lielākā daļa vietējo ir drusku nožēlojami, paliekot šjā ciemā visu savu mūžu.
Ak jel, es vēlos kļūt par žurnālisti, bet nemāku pat kārtīgu stāstījumu kopā salikt [ bet citā profesijā nespēju sevi iedomāties.. ] |
|
|
| |
[Aug. 20th, 2009|01:45 am] |
| [ | mood |
| |  crappy | ] |
Kāpēc es vienu nakti [ nu lūdzu, vismaz vienu ] nevaru aizmigt uzreiz pēc iekārtošanās sedziņā. Kāpēc man stundām jāmocās lai piespiestu sevi aizmigt. Es ienīstu naktis. |
|
|
| Save me said the saviour. |
[Aug. 11th, 2009|11:39 pm] |
| [ | mood |
| | sad | ] |
| [ | music |
| | Phantom Planet - California | ] |
Man ir tik nenormāli nelaba sajūta.
Es gribētu iesēsties ka'dā autobusā un aizbraukt uz Parīzi :] Izdzert vīna glāzi, uzbraukt eifeļtornī un pavadīt atlikušo nakti staigājot pa Parīzes ieliņam. Bet tie jau ir tikai sapņi.. Jāpaliek ar kājām pie zemes.
Esmu kā mazs bērns. Kad kaut ko vajag tad ietiepjos. Bet diemžēl šī ietiepība nav tik spēcīga lai noturētos pret pasauli. Jau pierasts visu sev gribēto noliegt un aizmirst. Galu galā - kuram tad interesē.... |
|
|
| he-he |
[Jul. 25th, 2009|10:29 pm] |
|
Man nāk smiekli. ;D |
|
|
| Narcotic... |
[Jul. 15th, 2009|11:11 pm] |
| [ | mood |
| | Pasakains | ] |
| [ | music |
| | Dead Poetic - Narcotic | ] |
Pa logu sktoties, debesis ir ideālas. Bet kad tad tās tādas nav..
Tikko iznācu no dušas. Pasakaina sajūta.
Man patīk skriet. Es gan nevarētu teikt, ka esmu no cītīgākajiem skrējējiem. Tā apņemšanās mainās. Dažreiz tā uzplūst spēks, ka varētu kaut 10 km noskriet, bet citreiz tāds slinkums, ka pat no dzīvokļa negribas iet prom. Toties skrienot es it kā atslēdzos no pasaules [ tā pat kā braucot sabiedriskajā transportā ;D ] Liekas, ka laiks ir pazudis un pastāv tikai šis mirklis.
Bet visvisbrīnišķīgākā sajūta ir iedzerot ūdeni un ieejot dušā pēc skrējiena. Ir tāda sajūta, itkā es savienotos ar trūkstošo posmu sevī. Atvieglojums, sava veida bauda ;D
----
Breed it, and bear it, and make it your narcotic.. |
|
|
| Ķirši ir gardi. |
[Jul. 7th, 2009|10:26 pm] |
| [ | mood |
| | smaidīgs | ] |
| [ | music |
| | Dead Poetic - Narcotic | ] |
Skaists vakars. Debesis ir apelsīnu krāsā. :]
Cilvēki ir nožēlojami. Es gribētu būt kaķis. |
|
|
| |
[Jul. 5th, 2009|12:23 am] |
Esmu viena mājās. Man šķiet, ka es sen neesmu tik daudz saldējuma ar zemenēm ēdusi.
Ir pusnakts un man ir doma aizlavīties uz nakts veikalu un pirkt saldējumu.
Man ir kind of misija " apēst zemenes kamēr nav sarūgušas" un man tas patīk ;D
Es tā varētu dzīvot visu laiku :] |
|
|
| no subject |
[Jun. 28th, 2009|11:21 pm] |
| [ | mood |
| |  sleepy | ] |
Man paliek bail no saviem sapņiem. Katru reizi aizverot acis ir tikai viena doma - ko tad šoreiz mans slimais prāts izdomās.
Šonakt es redzēju, ka esmu slimnīcā. Un pēkšņi sākās kādas slimības milzīgs uzliesmojums. Slimība gan diezgan dīvaina - ja kaut vai tikai pieskārās slimības nēsātājam, sākās pēkšņš drudzis, tad pēc kāda laika zuda atmiņa un beigās varēja arī nomirt. Un tas viss kādu 10 minūšu laikā. Es vienkārši atceros kā es visiem bļāvu lai nekur un nevienam nepieskaras, bet viņi mani ignorēja. Un tad tā sajūta, ka esmu palikusi viena vēl ar kādiem dažiem izdzīvojušajiem. Un vēl tas skats kā cilvēki nesa savus mirušos mājdzīvniekus un reģistrēja.
[ Nu labi. Otrajā šīs nakts sapnī es redzēju, ka atveru alus pudeli ar zobiem ;D tā kā tas dīvainīgumu drusku apdzesēja ;D ]
Palika ap sirdi tā dīvaini, kad sapratu, ka pilsētas ielās ir ļoti maz cilvēku.
P.S. Man ļoti sagribējās zemenes ar putukrējumu. :] |
|
|
| Pesimistiskais optimisms. |
[Jun. 27th, 2009|09:59 pm] |
| [ | mood |
| | sad | ] |
| [ | music |
| | Zero 7 - In Waiting Line | ] |
Man dažreiz liekas, ka 80 gadu vecumā, kādu dienu es vienkārši attapšos un sapratīšu, ka dzīvē neko lielu neesmu paveikusi. Pēc manis nav palikušas pēdas. Tas no tiesas beidz mani nost. Manuprāt, cilvēks nav radīts, lai sēdētu malā un skatītos. Viņš ir radīts, lai mainītu pasauli, paveiktu savu misiju. Labi, varbūt kādam šī misija ir būt ģimenes cilvēkam, vai radīt dzīvi kādu nevajadzētu dzīvot. Bet tajā gadījumā viņiem savā vietā ir jājūtas laimīgiem. Ja cilvēks nav savā vietā, viņš nevar būt laimīgs. Kā jūtos es? Es smaidu, smejos, priecājos, esmu nopietna, bēdājos, raudu utt. Cilvēkam no malas varbūt pat liktos, ka esmu laimīga. „Kāpēc gan ne? Viņa taču smaida!” Bet vai smaids vienmēr nozīmē to, ka ir labi? Paši taču atceramies brīžus, kad cenšamies no visa spēka neraudāt, vai, kad cenšamies atstāt iespaidu uz kādu, vai vienkārši izpatikt. Vai gadījumā arī tad mums sejā nav tāds neliels viltots smaids? Tapēc jau cilvēkam ir visas šīs emocijas. Lai tās lietotu! Un tapēc nedrīkst ieciklēties tikai vienā no tām [bēdās, bezizteiksmē, smaidā? ] Es vienkārši šobrīd nejūtos tā, ka cilvēks no malas uz mani varētu paskatīties un teikt: „Viņa tik tiešām ir dzīva!” Bet patiesībā es neteiktu arī, ka mana dzīve būtu nelaimīga. Man ir brīnišķīga [ gan drusku pajukusi un nepilna] ģimene, vislabākie draugi, jumts virs galvas, ēdiens un viss cits dzīvam cilvēkam vajadzīgais. Tā jau ir – kamēr Āfrikā kāds par to sapņo, mēs, tie kam nekas īpaši netrūkst, sūkstamies, ka mūsu dzīves nav piepildītas. :]
Lai nu kā, mani šobrīd māc nelielas skumjas. Es esmu ieslēgusies savā mazajā pasaulītē un izdomājusi neizcelties. Bet tā necik tālu es netikšu. Mani gribas pasauli padarīt par labāku vietu. Vai tam tiešām jābūt grūti? |
|
|