| pamparam |
Feb. 28th, 2011|10:40 pm |
Jau ousgadu šeit dzīvoju. Pavisam citā pasaulē. Liekas, ka tā būtu kā tāda maza saliņa pa vidu visām tizlajām lietām, kas tagad notiek pasaulē. It kā jau šeit ir nenormāli droši, bet man ir tīīīīīk tīīīīk vientuļi. Nav jau tā, ka nebūtu draugu. un māte jau ar blakus, bet šķiet, ka esmu aizmirsusi to, kāda biju Latvijā. Dzīve tā mainījusies. Kādreiz tā skatījos uz tiem, kas katru nedēļas nogali devās ballēties, bet tagad pati nejūtos piepildīta, ja to nedaru. [ Te vienkārši citādāk ir sasodīti garlaicīgi] un es atceros, kā kādreiz nosodīju tos, kas devās mācīties profesionālajās skolās, bet tgd pati uz tādu visdrīzāk došos [ ja tā to vispār var nosaukt ]. Bet nu nav jau tā , ka tur apstāšos ar to vienu profesiju, es pavisam noteikti vēl iešu universitātē [ bet nu ko vēl var zināt ] No vienas puses man patīk mans jaunais Es, jo es tagad jūtos daudz atraisītāk, mēdzu vairāk kontaktēties ar cilvēkiem, mācos valodu. Bet tajā pašā laikā Es sāku pati sev krist uz nerviem, jo nevaru vairs neko izlemt saistībā ar savu nākotni, jūtos ieslodzīta šeit, mani plāni netiek atbalstīti, un lielākā daļa cilvēku manā skolā ir "assholes and bitches", kas no sevis nez ko iedomājas bet nav ne sūda vērti [ un tas nu man jāatzīst, tā kārtīgi aizstāvēt sevi vēl joprojām neesmu iemācījusies]. Esmu satikusi tik daudz jaunu cilvēku, saņēmusi daudz vienreizēju atmiņu [ kaut ir arī tādas, kuras atceros ar nožēlu] . Tomēr es te nevēlos palikt. Atvaļinājumā te it kā ir skaisti, bet lielākā daļa vietējo ir drusku nožēlojami, paliekot šjā ciemā visu savu mūžu.
Ak jel, es vēlos kļūt par žurnālisti, bet nemāku pat kārtīgu stāstījumu kopā salikt [ bet citā profesijā nespēju sevi iedomāties.. ] |
|