| Pesimistiskais optimisms. |
Jun. 27th, 2009|09:59 pm |
Man dažreiz liekas, ka 80 gadu vecumā, kādu dienu es vienkārši attapšos un sapratīšu, ka dzīvē neko lielu neesmu paveikusi. Pēc manis nav palikušas pēdas. Tas no tiesas beidz mani nost. Manuprāt, cilvēks nav radīts, lai sēdētu malā un skatītos. Viņš ir radīts, lai mainītu pasauli, paveiktu savu misiju. Labi, varbūt kādam šī misija ir būt ģimenes cilvēkam, vai radīt dzīvi kādu nevajadzētu dzīvot. Bet tajā gadījumā viņiem savā vietā ir jājūtas laimīgiem. Ja cilvēks nav savā vietā, viņš nevar būt laimīgs. Kā jūtos es? Es smaidu, smejos, priecājos, esmu nopietna, bēdājos, raudu utt. Cilvēkam no malas varbūt pat liktos, ka esmu laimīga. „Kāpēc gan ne? Viņa taču smaida!” Bet vai smaids vienmēr nozīmē to, ka ir labi? Paši taču atceramies brīžus, kad cenšamies no visa spēka neraudāt, vai, kad cenšamies atstāt iespaidu uz kādu, vai vienkārši izpatikt. Vai gadījumā arī tad mums sejā nav tāds neliels viltots smaids? Tapēc jau cilvēkam ir visas šīs emocijas. Lai tās lietotu! Un tapēc nedrīkst ieciklēties tikai vienā no tām [bēdās, bezizteiksmē, smaidā? ] Es vienkārši šobrīd nejūtos tā, ka cilvēks no malas uz mani varētu paskatīties un teikt: „Viņa tik tiešām ir dzīva!” Bet patiesībā es neteiktu arī, ka mana dzīve būtu nelaimīga. Man ir brīnišķīga [ gan drusku pajukusi un nepilna] ģimene, vislabākie draugi, jumts virs galvas, ēdiens un viss cits dzīvam cilvēkam vajadzīgais. Tā jau ir – kamēr Āfrikā kāds par to sapņo, mēs, tie kam nekas īpaši netrūkst, sūkstamies, ka mūsu dzīves nav piepildītas. :]
Lai nu kā, mani šobrīd māc nelielas skumjas. Es esmu ieslēgusies savā mazajā pasaulītē un izdomājusi neizcelties. Bet tā necik tālu es netikšu. Mani gribas pasauli padarīt par labāku vietu. Vai tam tiešām jābūt grūti? |
|